Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
14.08.2010

„Neredzīgo un vājredzīgo cilvēku profesija - masieris”

(pēc www.molsa.gov.il (Izraēla)materiāliem)
Masieris ir profesija, kurā bieži vien savu gandarījumu rod un iztiku pelna neredzīgi un vājredzīgi cilvēki visā pasaulē. Izraēlā tikai 1999.gadā pirmo reizi Vingeita institūtā tika sarīkoti speciāli kursi, kas bija piemēroti cilvēkiem ar redzes traucējumiem. To laikā par masieriem tika apmācīti 92 neredzīgi cilvēki, no kuriem šajā arodā darbu uzsāka 84 cilvēki.
Nodarbinātība un karjera ir ļoti svarīgi ikvienam pieaugušam cilvēkam visā pasaulē, tādēļ Rietumu pasaulē dažādi rehabilitācijas pakalpojumi ir vērsti uz to, lai cilvēkus ar invaliditāti mudinātu sākt strādāt un pelnīt iztiku. Taču statistika bieži vien ir tāda, ka cilvēku skaits, sevišķi starp redzes invalīdiem, kuri uzsāk strādāt, ir neliels. Iemesli ir dažādi, taču nav noslēpums tas, ka nodarbinātības iespējas neredzīgajiem un vājredzīgajiem cilvēkiem nav pārāk plašas nekur visā pasaulē. Arī Izraēlā tikai 28% cilvēku darbspējīgā vecumā, kuriem ir redzes problēmas, strādā. Tiesa gan, darbu ir atraduši 68% neredzīgie, kuriem ir augstākā izglītība.
Visā pasaulē neredzīgo apvienības, organizācijas, arī valsts iestādes meklē visdažādākās iespējas, lai neredzīgajiem izveidotu darba vietas. Viena no iespējām ir mācīties par masieri. Rietumu pasaulē neredzīgo apmācība šajā profesijā notiek tikai nepilnus simts gadus, bet, piemēram, Japānā neredzīgiem cilvēkiem šī iespēja ir jau vairāku simtu gadu garumā.
Lielbritānijā pārmaiņas sākās pēc I Pasaules kara. Tad daudziem ievainotajiem bija nepieciešami fizikālās terapijas seansi un masāžas. Daži neredzīgi masieri, kuri tajā laikā aktīvi pierādīja savas spējas un profesionālo varēšanu, konsekventi sāka attīstīt šo neredzīgajiem tik ļoti piemēroto profesiju. 1918.gadā tika nodibināta „Britu Masieru apvienība” un skola, kurā vājredzīgie un neredzīgie cilvēki apguva masiera profesiju. Uz šo skolu brauca daudz studentu no dažādām pasaules valstīm.
1934.gadā pie skolas atvēra klīniku, kurā par masieriem strādāja tieši neredzīgie cilvēki. Klīnika kļuva ļoti iecienīta pacientu vidū. Neredzīgie masieri praktizēja visdažādākā veida masāžu. No 1960.gada neredzīgie un vājredzīgie studenti Lielbritānijā, kuri pabeiguši 3 gadu apmācību kursu, izturējuši teorētiskos un praktiskos pārbaudījumus, saņem valsts atzītu diplomu un profesionālo masieru apvienības sertifikātu. Šis sertifikāts ir cēlis neredzīgo masieru reputāciju visā Lielbritānijā. Mūsdienās šādi neredzīgo masieru apmācību centri darbojas Austrālijā, Īrijā, ASV, Dienvidāfrikā, Indijā, Jaunzēlandē, Spānijā, Kanādā un citās valstīs.
Meklējot informāciju internetā, var atrast, ka masiera profesija neredzīgo un vājredzīgo cilvēku vidū kļūst arvien populārāka, it sevišķi tajās valstīs, kurās ir profesionāļu apvienības, kas aizstāv neredzīgu un vājredzīgu cilvēku tiesības strādāt. Šīs apvienības rūpējas par neredzīgo cilvēku vajadzībām darbā, apgādā neredzīgos masierus ar speciālajiem līdzekļiem, nodrošina viņu tiesības būt nodarbinātiem valsts institūcijās, meklē darba un apmācību iespējas ārzemēs, organizē kvalifikācijas paaugstināšanas kursus. Piemēram, Lietuvā 90% cilvēku ar redzes traucējumiem, kuri apguvuši masiera profesiju, tajā arī strādā, un lielākā daļa no tiem – slimnīcās, klīnikās un sanatorijās.
Izraēlā Vingeita institūtā tiek piedāvāti 10 mēnešu ilgi apmācību kursi, kuri notiek 2 reizes nedēļā. Kopumā 680 mācību stundās tiek apgūta anatomija, psiholoģija, dermatoloģija, ortopēdija, locītavu izmeklēšana, masāžas teorija un prakse. Kursos tiek izmantoti speciāli neredzīgajiem izstrādāti mācību palīglīdzekļi, piemēram, anatomiskie modeļi, neredzīgajiem veidoti cilvēka skeleti un masāžas galdi, ir Braila printeri, kopējamie aparāti ar reljefo rakstu, kasešu pavairošanas iekārtas u.c. Kursus beidzot tiek izsniegts sertifikāts. Speciālā aprīkojuma izmaksas sedz apvienība „Pakalpojumi neredzīgajiem”, mācību maksu - Labklājības ministrija un Nacionālais apdrošināšanas institūts.
Kā rāda pieredze, tad cilvēki biežāk izvēlas sievietes – masieres pakalpojumus, taču masieru kursu beidzēju vidū vairāk ir masieri – vīrieši. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc ne visi kursu beidzēji pēc tam strādā iegūtajā profesijā. Vēl viens iemesls ir tas, ka neredzīgie cilvēki Izraēlā baidās zaudēt invaliditātes pensiju, jo Nacionālā Apdrošināšanas institūta noteikumi nosaka, ka neredzīga persona, kuras ienākumi ir lielāki nekā invaliditātes pensija, šo pensiju zaudē. Tāpēc ir iespējams, ka kursu beidzēji strādā nepilnu slodzi, lai nezaudētu šo pensiju.
„Īsi par masāžas vēsturi”

(no www.titovs.lv)
Filologu nesekmīgie mēģinājumi noskaidrot vārda „masāža” izcelšanos, liecina par to, ka šis jēdziens ir diezgan sens. Daži uzskata, ka vārds „masāža” cēlies no franču vārda „massage” (masser - berzēt), kurš savukārt, ir aizgūts no arābu „mass” – pieskarties, taustīt. Vēl citi uzskata, ka vārds „masāža” ir radies no sanskrita vārda „makch”, vai no grieķu vārda „masso” (saspiest ar rokām). Savukārt ceturtie tic, ka no latīņu vārda „massa” (kas pielīp pie pirkstiem), piektie – no senebreju vārda „mashesh” (tvarstīt). Visi šie termini, katrs savādāk, līdz zināmai pakāpei atspoguļo masāžas paņēmienu būtību. Daudzas ciltis un tautības izmantoja masāžu ļauno garu izdzīšanas reliģisko rituālu laikā, kā arī svētmazgāšanas procesā, ierīvējot ķermenī dažādas eļļas.
Masāžas, kā ārstnieciskā līdzekļa izmantošanas, sākumi ir meklējami sirmā senatnē. Literārie avoti sniedz liecības par to, ka masāža bijusi pazīstama vairāk kā 2500 gadus p.m.ē. Masāža bija daļa no reliģiskām, filozofijas un medicīnas mācībām, kas nākušas no dziļas senatnes. Masāžu pielietoja Senajā Indijā, Japānā, Korejā, Senajā Ēģiptē, Senajā Grieķijā un Senajā Romā, Austrumu un Rietumeiropas valstīs, Senajā Krievzemē un daudzos citos pasaules nostūros. Ir zināms, ka masāžu veica pat pirmatnējās Dienvidāfrikas ciltis. Visticamāk, ka sākotnēji sāpīgās vietas glaudīja, berzēja un mīcīja tīri instinktīvi. Masāžu veica jau tautas medicīnas pašos agrīnākajos attīstības posmos.
Ķīnā masāžu sāka pielietot trešajā tūkstošgadē p.m.ē. reimatisko sāpju un mežģījumu ārstēšanai, noguruma un muskuļu spazmu noņemšanai. Turklāt, veicot masāžu, ķīnieši berzēja ar rokām visu ķermeni, maigi saspiežot muskuļus un veicot īpatnējas raustīšanas kustības locītavās. Par masāžas pielietošanu Senajā Ķīnā pirmoreiz minēts grāmatā „Kong-Fu” („Cilvēka māksla”), kas uzrakstīta 2698.gadā p.m.ē. „Kong-Fu” manuskripta autori apgalvoja, ka kustības (vingrošana un masāža) uztur elpošanas līdzsvaru, bet elpošana ir asinsrites regulētājs.
Mūsu ēras 4. gs. pirmo reizi pasaules vēsturē Ķīnā tika dibināts medicīnas institūts, kurā viena no obligātajām disciplīnām bija ārstnieciskā masāža. Gandrīz visās Senās Ķīnas provincēs bija ārstnieciskās vingrošanas skolas, kurās sagatavoja taosse ārstus, kas praktizēja masāžu un ārstniecisko vingrošanu. 6. gs. p.m.ē. Ķīnā tika izdota 64 sējumu liela enciklopēdija ar nosaukumu „San-Tsai-Tu-Gosi”, kurā bija sistematizēti berzēšanas, mīcīšanas, dauzīšanas, vibrācijas, pasīvo kustību paņēmieni, izklāstīta senās ķīniešu masāžas metodika un tehnika.
Masāžas paņēmieni Senajā Indijā sīki aprakstīti „Ajūrvēdas” traktātā – „Dzīves zinības” (9. – 3. gs p.m.ē.).Senajā Indijā masāžu pielietoja visos dzīves gadījumos - slimību un čūsku kodienu, noguruma un īpaši traumu, sasitumu, lūzumu un sastiepumu gadījumos. Speciāli apmācīti priesteri veica masāžu svētajos tempļos. Mākslā dziedināt ar masāžu viņi guva tādus panākumus, ka vienkāršos cilvēkos izraisīja māņticīgās bailes. Masāžas laikā veica visa ķermeņa izmīcīšana – no galvas līdz pēdām. Indieši pirmie apvienoja tvaika pirtis ar masāžu. Masāžas laikā pirtī uz sakarsētām dzelzs plītīm lēja noteiktu ūdens daudzumu, kurš iztvaikojot mitrināja ādu. Kad cilvēka ķermenis kļuva pietiekoši mitrs, masējamo nolika uz grīdas, un kalpi no abām pusēm saspieda atslābušos ekstremitāšu muskuļus, bet pēc tam masēja vēderu un krūtis.
4000.g. p.m.ē. Senajā Ēģiptē masāžu izmantoja gan ārstējot brūces, ko kareivji guva kaujās, gan fizisko spēku atjaunošanai pēc kara pārgājieniem. Vienā no papirusiem, ko atrada 1841.g. Ēģiptes karavadoņa sarkofāgā, bija attēloti tādi masāžas paņēmieni, kā glaudīšana, berzēšana un dauzīšana. Asīrijas ķēniņam Sanheriba (861.-705. g. p.m.ē.) piederošu priekšmetu vidū bija bareljefs no alabastra, attēloja vienu cilvēku masējam otru.
Senie grieķi masāžas paņēmienus, kā arī eļļu un ziežu ierīvēšanu ādā, pārņēma no Ēģiptes. Homērs apraksta, kā Circeja pirtī ar ziedēm ieberzēja Odiseju. Senās Grieķijas ārsti pielietoja masāžu ne tikai medicīnā ārstēšanas nolūkos, bet arī ieviesa to sadzīvē, sportā, skolā un armijā. Iedzīvotāju fiziskās audzināšanas sistēmā masāža tika pielietota kopā ar fiziskiem vingrinājumiem. Jaunatne mācījās ģimnāzijās, kur masāža bija obligātas izvēles mācību priekšmets.
Pirmais no grieķu ārstiem, kurš ieteica pielietot masāžu kā atveseļošanās līdzekli, bija Herodikoss (484. – 425.g. p.m.ē.). Viņa māceklis Hipokrāts, slimību ārstēšanai rekomendēja masāžu ar audu mīcīšanu (460. – 377.g. p.m.ē.). Krājumā „Hipokrāta kodekss” autors aprakstīja fizisko vingrinājumu un masāžas paņēmienu ietekmi uz slimu cilvēku. Tieši Hipokrātam pieder izteiciens: ”Ārstam jābūt pieredzējušam daudzās lietās un, starp citu, arī masāžā”. Viņš aicināja īpašu uzmanību pievērst mīcīšanas paņēmieniem, uzsverot, ka to ietekmē „atslābušais loceklis stiprinās, bet saspringtais kļūst kustīgs”. Hipokrātu atzīst par masāžas kā ārstnieciska līdzekļa pamatlicēju.
Senās Romas ārsti masāžas teorijas un prakses sasniegumus pārņēma no ķīniešiem, indiešiem, ēģiptiešiem un grieķiem, un veicināja masāžas turpmāku attīstību. Masāža tika veikta pirtīs un gladiatoru skolās pirms cīņas (labākai organisma sagatavošanai), gan pēc tās, lai veicinātu traumu sadzīšanu un spēku ātrāku atjaunošanu. Imperatora armijā masāža kļuva par kareivju fiziskās sagatavošanas neatņemamo daļu.
Senās Krievzemes slāvu ciltis, kā par to liecina Nestora raksti, dzīvojot bargos klimatiskos apstākļos, bieži izmantoja mazgājās un pērās pirtīs, veicot pašmasāžu - sitot sev ar bērza vai ozola pirtsslotu pa ādu. Beržot locītavas un mīcot muskuļus, izmantoja smēres, taukus un speciālas zāles, vārītas no augiem un lapām. Līdzīga masāža bija izplatīta arī somiem un karēļiem.



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.