Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
14.08.2010

„Viela pārdomām: neredzīgas diētas ārstes pieredze”

(no ASV Nacionālās Neredzīgo federācijas mājas lapas, www.nfb.org)
Lina Mattioli ir neredzīga sieviete, diētas ārste. 1987.gadā viņa ieguva Nacionālās Neredzīgo federācijas (ASV) stipendiju studijām. Daudzus gadus viņa ceļoja no vienas studiju vietas uz otru, lai apgūtu nepieciešamās akadēmiskās un profesionālās zināšanas, kā arī iemācīties visu nepieciešamo, lai, neredzīga būdama, varētu dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi.
Iedomājaties jaunu sievieti, pārsegtiem matiem un baltā halātā, pa slimnīcas gaiteņiem izvadājot ēdieniem piekrautus ratiņus. Viņa dodas pie ikviena guļoša slimnieka, un cenšas pierunāt ieēst kaut nedaudz vistas buljona un citronu želeju.
-„Cilvēki mēdz vaicāt: „Ko tu dari visu dienu?” Jā, bieži vien viņi to pat nevar iztēloties. Mans uzdevums ir mudināt pacientus, kuriem ir slikta apetīte, ēst mazliet vairāk.”
 Lina strādā Dienvidbaltimoras klīnikā, kurā ir 250 gultas vietas, par diētas ārsti. Viņa apmeklē pacientus kardioloģiskajā, traumatoloģijas, neiroloģijas un terapeitiskajās nodaļās. Līnas pacienti ir dažādi - ar sirds slimībām, pēc locītavu protezēšanas operācijām, ar dažādiem lūzumiem, insultu pārcietušie, ar akūtām saslimšanām un tādi, kas slimnīcā ir jau ilgu laiku. Ik dienas Līna ir atbildīga par 65 līdz 70 pacientiem.
Pirmais viņas pienākums ir noteikt, kuriem cilvēkiem ir gremošanas traucējumi, tad notiek situācijas izvērtēšana un sastādīts ēdināšanas plāns. Ja vajadzīgs, pacients tiek barots ar zondi. Līnas uzdevums ir arī apmācīt slimniekus, kā ievērot viņiem noteikto diētu. Ir ļoti liela atšķirība starp to, kas jāēd sirds slimniekam, un kas diabētiķim.
Cilvēki Līnai ir vaicājuši, kā tad kļūst par diētas ārstu? Un te nu ir jāpaskaidro, ka ir liela atšķirība starp uztura speciālistu un sertificētu diētas ārstu. Mēs jau ikviens sevi varam uzskatīt par uztura speciālistu, taču tie cilvēki, kuri vietējos tirdzniecības centros, tērpušies baltos halātos, spriedelē par to, kas veselīgs un kas ne, tie nav diētas ārsti. Tie vēl pagājušajā nedēļā varbūt pārdeva kurpes citā veikalā.
Lai kļūtu par diētas ārstu, vispirms ir jāmācās par uztura speciālistu un jāiegūst bakalaura grāds šajā nozarē. Ir jāapgūst anatomija, fizioloģija, bioķīmija, uztura zinātne, arī grāmatvedības un biznesa pamati, sociālās zinības. Un tad gadu ir jāstažējas kā internam, lai praksē nostiprinātu gūtās zināšanas. Pēc tam ir noslēguma eksāmens, bet, lai varētu saglabāt sertifikātu, tālāka zināšanu apguve notiek visu turpmāko dzīvi. Līna vēlējās iegūt uzturzinātnes maģistra grādu, jo kādu dienu viņa vēlējās kļūt par universitātes lektori. Un tas bija liels stimuls mācīties.
Kamēr Lina studēja koledžā, nevienam pat prātā neienāca doma, ka jauniete nevarētu kļūt par diētas ārsti! Pasniedzēji un studiju biedri Linu ļoti atbalstīja. Viņai bija pieejamas alternatīvas studiju procesā – palīgs lasīšanai un vajadzības gadījumā arī asistents.
Kad pienāca laiks meklēt vietu, kur stažēties kā internam, viņa izlēma iet vēl tālāk. Lina pieteicās uz vairākām prestižām programmām visā valstī. Tā kā interna studiju vietu skaits ir ierobežots, tad konkurence bija ļoti liela. Katram gadījuma, Lina pieteicās arī uz dažām tādām prakses programmām, kurās ir vieglāk iekļūt. Pieteikumā viņa par savu neredzību neminēja ne vārda, jo tas viņai nelikās svarīgi. Viņa nevēlējās, lai dažādu nepareizu priekšstatu dēļ, tiktu atteikta iespēja mācīties un strādāt.
Uzņemšanas vadītāji meklēja vismazākos iemeslus, lai atstātu iespējamos kandidātus aiz svītras. Jo uzņemti tika tikai labākie. Lina bija sajūsmā, un gatava aizrautīgi turpināt studijas, kad uzzināja, ka ir pieņemta par interni Masačūsetas Galvenajā hospitālī, kurā bija 1000 gultas vietas. Par to, ka neredz, viņa pateica tikai pēc tam, kad bija apstiprinājusi oficiālo piedāvājumu.
Bostonā Lina ieradās dažas nedēļas pirms apmācību programmas sākuma, lai varētu ar visu iepazīties. Viņa satikās ar apmācību vadītāju, pārrunāja studiju norisi, izstaigāja milzīgo ēku. Lina vēlējās, lai programmas vadītāja nejustos neērti tāpēc, ka viņas internatūras studente neredz.
Līna visos sīkumos vēl joprojām atceras kādu pēcpusdienu. Vispirms viņa apstaigāja hospitāli un tad satikās ar Helēnu, nodaļas vadītāju. Helēna uzaicināja Linu savā kabinetā uz nelielu sarunu.
„Kad es apsēdos, viņa man teica: „Lina, es vēlos būt godīga pret tevi. Es nedomāju, ka neredzīgs cilvēks var būt diētas ārsts. Nedzirdīgu cilvēku vēl es pieņemtu, arī ratiņkrēslā sēdošais to varētu. Bet ne tu.”
Stunda pagāja diskutējot par specifiskiem jautājumiem un par to, kā es varētu paveikt tādu vai šitādu darbu. „Kā tu varēsi izmantot gaļas mašīnu? Un kā iztīrīsi virtuves kombainu un dārzeņu smalcinātāju? Kā pagriezīsi rokturi? Kā tu zināsi vai strādājošie nezog ēdienu un vai izdala zāles? Kā tu zināsi vai tavs pacients ir palātā, kad tu ienāc?” Es atbildēju uz šo nebeidzamo jautājumu virkni cik vien labi spēju.
Pēc tam, kad bijām beigušas, es paskaidroju, ka mums jānoskaidro dažas lietas, ja jau esam sākušas šo diskusiju. Es iztīrīju virtuves kombainu. Protams, es nezināju, kā tieši tas jādara, bet man pašai bija līdzīga ierīce. Tā kā aprīkojums bija tāds pats, tad es to paveicu, lai gan tas prasīja vairāk laika.
Taču beigās Helēna man deva „draudzīgu” padomu: „Labāk dodies mājās un skaiti lūgšanu!” Kad atgriezos savā istabā, biju nedaudz nomierinājusies. Un tad es izdarīju to, ko tādās situācijās dara daudzi jauni cilvēki – asarām līstot, zvanīju savai mātei. Viņa bija tikpat šokēta kā es. Protams, mēs zinājām visu laiku, ka diskriminācija vēl pastāv, bet tagad ar to biju sastapusies es pati. Es nemaz nešaubījos, ka viņi mani grib izsvītrot, bet es cerēju, ka viņi saprata arī to, ka es nepadošos un neaiziešu klusēdama.
Man bija divas izvēles. Es varēju atzīt, ka esmu neredzīga persona, kura nevar būt par diētas ārsti, un kura var atgriezties savās mājās Pensilvānijā. Vai arī būt neatlaidīgai un palikt. Bet man vajadzēja cilvēkus, kas atbalstītu manu palikšanu. Nekavējoties sazinājos ar pārstāvjiem no apvienības „Darba iespējas neredzīgajiem” un saņēmu informāciju par neredzīgu diētas ārsti Aiovā. Es viņai piezvanīju. Viņa man nepateica neko jaunu, bet viņa manī atgrieza ticību tam, ka neredzīgais var paveikt to, ko esmu iecerējusi darīt.
Es nebiju viena. Visu apmācību gadu mani atbalstīja daudzi cilvēki. Un gada beigās mana pārliecība par varēšanu bija stipra. Mana prakses vadītāja atbalstīja to, ka es varu darīt šo darbu tikpat labi kā mani redzīgie kolēģi. Mani uztvēra tā, it kā es būtu redzīga, kā to personu, kuras pieteikums interna studijām pirms gada tika akceptēts.
Protams, man bija jāapgūst daudz kas jauns, bija jāizmēģina dažādas alternatīvas tehnikas, un man bija bail, ka galu galā mani izslēgs. Bet es zināju, ka, ja visu pabeigšu, es būšu laba diētas ārste. Man bija zināšanas, man bija pieredze, bet es apzinājos, ka nevarēšu būt izcila savā profesijā, ja man trūks pārliecības par savām neredzīga cilvēka zināšanām un prasmēm.
Kad biju beigusi šo prestižo apmācību programmu, kurā studijas bieži vien likās ļaunākas par nakts murgiem, sapratu, ka ir laiks doties uz vienu no Amerikas labākajiem rehabilitācijas centriem neredzīgajiem cilvēkiem – Luiziānas Centru neredzīgajiem. Sapnis kļuva par īstenību. Pēc rehabilitācijas es biju pavisam cits cilvēks!
Uzjautrinošs bija atgadījums, kad es devos uz darba interviju Ostas slimnīcā. Tā bija mana pirmā īstā darba intervija. Mana neredzība nebija šķērslis manam nākamajam bosam. Mēs par to runājām, un es atceros, ko viņš teica: „Ir taču acīmredzami, ka tu vari veikt šo darbu. Savādāk jau tevis šeit nebūtu.” Es būtu priecīga, ja visas darba intervijas būtu tādas kā šī.
Es zinu, ka nebūtu kļuvusi par diētas ārsti, ja man nebūtu mani atbalstītāji. Esmu pateicīga saviem vecākiem un Nacionālajai neredzīgo federācijai. Tieši federācija bija tā, kas mani iedrošināja, lai es mainītu sabiedrības uzskatus par neredzību, vienlīdzību un iespējām. Ja ne visi šie cilvēki, kas iestājās par mani, tad Helēnai būtu izrādījusies taisnība – ka neredzīgie nevar to darīt. Bet mēs nedevām viņai šo iespēju!”



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.