Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
14.08.2010

„Prāta Mārtiņš”

(Ieva Alberte, žurnāls „Sestdiena”, 2010.gada 6.februāris)

Sestdienās mēs cepām desiņas, dzērām alu, sacentāmies jodelēšanā. Bērnība pagāja starp emigrantiem – vāciešiem un austriešiem. Nosauciet šo aktieri! Arnolds Švarcenegers vai Džonijs Veismillers? Par pareizo atbildi „Prāta bankā” šaubījās Vents Zvaigzne, un viņam ar padomu palīdzēja brālēns Mārtiņš Zvaigzne. Viņš norādīja, ka Veismillers savās filmās, piemēram, „Tarzānā”, skaļi kliedza, ko varētu iemācīties jodelējot. Veismillers arī bija pareizā atbilde.
„Labi vien, ka brālēnu paņēmāt līdzi!” teica spēles vadītājs Eduards Švāns, un Zvaigznes turpināja cīņu par 10 000 eiro. Un uzvarēja! Viņi bija pirmie „Prāta bankas” spēlētāji, kuri dabūja lielo balvu. Pēcāk Švāns radinieku spēli salīdzināja ar motociklu: Vents pie stūres, Mārtiņš blakusvāģi centies saglabāt līdzsvaru. Tieši spēle un iegūtā balva mainīja abu dzīves līdzsvaru: Vents kļuva par „Ilustrētās Zinātnes” galveno redaktoru, savukārt ar Mārtiņu ...ar viņu notika ļoti daudz un ļoti labs. Lai par to uzzinātu, „Sestdiena” devās pie Mārtiņa ciemos. Uz Ventspili.

Dzīve juka ārā.
Durvis atver slaiks vīrietis, žigli pagatavo kafiju, iekārtojas krēslā un ir gatavs sarunai. Kad stāstu, ka ārā ir tik skaista sarma kā nekad, Mārtiņš piekrīt: „Jā, šogad ir ļoti skaista sarma, kā pasakā.” Nebrīnos par šo vērojumu, jo nav neviena iemesla, kāpēc vājredzīgie un neredzīgie nevarētu sajust ziemu kā skaistu. Tā nu mēs esam nonākuši pie tā, ar ko negribēju sarunu sākt. Ar stāstu par redzi.
Mārtiņš gan tā nedomā. Viņš par to runā bez pārdzīvojuma. Kā par vecu rētu. „Redzu siluetus, piebāžot degunu pie bildes, nojaušu tās aprises. Par mani varētu teikt – ar nelielu redzes atlikumu.” Redze sāka zust astoņu gadu vecumā, kad Mārtiņš saslima ar plaušu karsoni. „Bērnībā mani ļoti interesēja ģeogrāfija. Sēžot gultā, sapratu, ka neko nevaru salasīt. Āfriku redzu, bet salasīt Klusā okeāna salu nosaukumus nevaru.”
Viena no versijām, kāpēc redze pasliktinājās, ir ārstu parakstītais penicilīns. Iespējams tika ievadīta pārāk liela zāļu deva – tā Mārtiņš izsecinājis sarunās ar medicīnisku izglītību guvušiem cilvēkiem jau krietni vēlāk. Tīklenes distrofijas iemeslus gan joprojām neviens neesot izpētījis.
Pamatskolu Mārtiņš pabeidza Teikas vidusskolā. Precīzāk- nomocīja. Redze kļuva arvien vājāka. Toties dažās sporta disciplīnās viņš bija labāko trijniekā: skriešanā 300 metros un tāllēkšanā. „Tik daudz jau redzēju, lai trāpītu uz dēlīša.”
Pēc mācībām Strazdumuižas internātvidusskolā Mārtiņš iestājās LU vēsturniekos. Studijām nodevās pilnībā, tomēr redzes dēļ nespēja iekļauties kopējānritmā. Lai saredzētu, ar lupu liecās tuvāk lasāmvielai, tādējādi sasprindzinot sprandu. Nemitīgā galvas pieliekšana bojāja mugurkaulu. Mācoties eksāmeniem, no sasprindzinājuma metās pat slikta dūša. Lai atbrīvotos, Mārtiņš izlēma nedaudz iedzert. Jā, ķermenis atslāba, bija labi. „Un aizrāvos. Sāku dropēt. Sākotnēji iedzeršanai vajadzēja kompāniju, taču ceturtajā dienā varēju ņemt iekšā viens.” Plosti bijuši pat nedēļu ilgi, pēc tam mēnesi miers.
 „Ko tu mēnesi darīji? Skatījos kabeļtelelevīziju. Eurosport un citus kanālus.” Tostarp Mārtiņš paspēja apgūt masiera arodu, taču izmācīties neesot tas pats, kas par masieri kļūt. Jāpatīk kontaktēties ar cilvēkiem, pašam jābūt ar veselu muguru. Dzīve jūk ārā – kādu dienu Mārtiņš saprata. Arī mamma notiekošo ļoti pārdzīvoja. „Nē, lēkt no tilta negribēju, taču jutu, ka ir par tālu. Neatgriezeniskais punkts bija tuvu. Faktiski, mani savāca vēlme dzīvot,” Mārtiņš stāsta, kāpēc aizgājis uz Anonīmo alkoholiķu biedrību. Paklausījies, pasmēlies idejas un atkal nedēļu noplostojis. Uz sapulcēm piestaigājis vairākkārt, bet pāris reižu norāvies. Tad noturējies astoņus mēnešus skaidrā un atkal aizgājis uz sapulci. Beigu beigās Mārtiņam izdevās sevi noskaņot, lai vairs nedzertu, un viņš ir skaidrā jau devīto gadu.
„Es taču varēju nodzerties un tagad būt sasalušā zemē,” kā piemēru viņš min kādu bērnības draugu, kurš nesen nomiris. Bijis stiprākais un labākais futbolists sētā. Ar tēvu pārdevuši dzīvoklis un naudu nodzēruši. Pa pieskari aizgājuši divu gadu laikā.

Dators un iepazīšanās.
Tas bija 2003.gads. Ziema. Piezvanīja brālēns Vents. Viņš esot ticis uz „Prāta banku” un, ja iekļūšot finālā un Mārtiņš palīdzēšot, dalīšoties galvenajā balvā. Nauda Mārtiņu interesēja. Gribējās iegādāties datoru ar speciālu ekrānlasošo programmu. Līkop! - un abi Zvaigznes devās pēc „Lielā laupījuma” uz naktsklubu „La Rocca”, jo „Prāta banku” filmēja tur. Kamēr Vents piedalījās pusfinālā, Mārtiņš nogrimēts sēdēja un cerēja, ka brālēns tiks finālā. Un tika. Pie darījuma galda aicināja arī Mārtiņu, spēle turpinājās veiksmīgi.
Kad bija nopelnīti 5000 eiro, Mārtiņš ieminējās Ventam, ka spēli varētu arī beigt. Vents nepiekāpās, un labi vien bija, jo viņš uzvarēja. Protams, arī pateicoties Mārtiņam, kura zināšanas bija izšķirošas trijos no deviņiem jautājumiem. „Bija gandarījums,” Mārtiņš atceras. Pēc spēles atnācis apsveikt arī jautājumu sastādītājs Ivo Krumholcs. Ne velti, jo Zvaigznes bija pirmie, kuri saņēma lielo balvu.
„Bulciņās un limonādē,” Vents raidījumā atsmēja uz jautājumu, kā tērēs naudu. Un tālu no patiesības nebija, jo pēc toreizējā valūtas kursa un nodokļu nomaksas no 10 000 eiro palika ap 5000 latu. Mārtiņš savu trešdaļu izlietoja, ieliekot jaunus logus un iegādājoties datoru, kā arī ekrānlasošo programmu JAWS. Mārtiņš nodemonstrē, kā tā darbojas: uzliek austiņas, paņem klēpī klaviatūru un, vien sev zināmi manipulējot ar taustiņiem, atver internetu; ieskaņota balss nolasa priekšā gan komandas, gan lapas saturu.
Līdz ar interneta atklāšanu Mārtiņš uzzināja daudz jauna par dabu, ģeogrāfiju. „Prāta bankas” iedrošināts sāka piedalīties Latvijas Radio prāta spēlē „Lieliskais piecinieks” un stabili turējās labāko astoņniekā. Notikums bija portāls draugiem.lv. Mārtiņš izveidoja profilu un izpētīja radus, draugus un draugu, draugu, draugus. Viens no tādiem bija sieviete ar interesantu vārdu – Marlena.
Mārtiņš apskatīja viņas profilu. „Bija svarīgi, lai ir skaista?” „Protams, tāpēc piebāzu degunu ekrānam, cik vien tuvu varu.” Viņa bija pasūtījusi profila statistiku, tāpēc redzēja, ka viņas profilu skatījies kāds Mārtiņš Zvaigzne, kurš savā profilā bija ierakstījis ko tādu, kas ieinteresēja. Ko īsti – Mārtiņš neatceras, taču tas bija saistībā ar viņa redzi. Uzzinājis, ka Marlena ir žurnāliste un strādā „Ventas Balsī”, viņš pieļāva, ka interese var būt tikai profesionāla, tomēr sarunas izvērtās garas un privātas.
Pēc divu nedēļu sarakstes nolēma satikties 27.februārī. Mārtiņš ar autobusu no Rīgas devās uz Ventspili. Bez puķēm, bet ar sajūtu, ka tas ir randiņš. „Līdz tam nebijām sazvanījušies. Kad braucu autobusā, piezvanīju viņai. Izdzirdēju tik simpātisku balsi, ka sapratu – neesmu kļūdījies.” Divus gadus Mārtiņš katru nedēļas nogali brauca ciemos, līdz tas kļuva nogurdinoši. Viņš pārcēlās. Aizpagājušā gadā apprecējās. „To gan nebiju iedomājies, ka apprecēšos. Sieva man ir draugs. Mēs viens otram esam labākie draugi.” Kad Mārtiņš to pasaka, uz mirkli iestājas klusums. Vissvarīgākais ir pateikts.

Tikai grūtāk tikt pie prieka.
Ar dzīvi Ventspilī Mārtiņš ir ļoti apmierināts. Daudz labāk nekā Rīgā. „Te zebra nozīmē zebru, un luksofori aprīkoti ar skaņas signāliem. Uzreiz ir drošības sajūta.” Tas gan nenozīmē, ka nav nācies ieskriet kādā stabā. Tā kā Mārtiņš droši pārvietojas un brilles nevalkā, apkārtējie bieži vien netic, ka viņš ir vājredzīgs. Savulaik Rīgā pārdevējām šķitis dīvaini, ka jaunietis prasa, vai veikalā ir tas un tas, jo padomju laikā mēdza arī visi produkti nebūt. „Vai stulbs esi, ka neredzi?” pārdevējas esot atcirtušas. Ar naudu veikalos gan neesot apčakarēts. Savulaik vienu vienīgu reizi, kad bija iereibis: divu latu vietā iedeva divas vācu markas.
 „Tā kā esmu patstāvīgs, arī Marlena dažkārt piemirst, ka labi neredzu,” Mārtiņš nosmej, ka no mājas darbiem izmukt nevar. Atzīstos Mārtiņam, ka es arī piemirsu viņa redzes grūtības. Kad jūtu, ka kavēšu interviju, teju automātiski gribēju par to aizrakstīt īsziņā, līdz apjēdzu, ka viņš to nevarēs izlasīt un tas būs nekorekti. „Nē, es varu izlasīt. Man ir ekrānlasoša programma telefonā,” Mārtiņš nodemonstrē savu runājošo telefonu. Tas neesot nekas īpašs, dažās jaunajās Nokia tādas programmas esot pat iebūvētas.
Kopš dzīvo Ventspilī, Mārtiņš pats ir cieši saistīts ar ekrānlasošo programmu tehnoloģisko pusi. „Ventspils pluss ir tas, ka tā ir maza,” Mārtiņš stāsta. Pirms diviem gadiem viņš uzzinājis, ka Ventspils Digitālais centrs grib piedalīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas īstenotās programmas „Trešais tēva dēls” konkursā un apgūt Geitsa fonda naudu, lai realizētu projektu par informāciju tehnoloģiju apmācību vājredzīgiem un neredzīgiem lietotājiem. Sadarbībā ar Mārtiņu izstrādāts projekts, un to novērtēja par vislabāko.
Viņš devās uz deviņām neredzīgo bibliotēkām Latvijā, lai programmu apmācītu. Pērn tapa otrs apmācību projekts. Mārtiņš pats izveidoja audio kursu CD formātā par neredzīgo datorprogrammu lietošanu, ko bibliotēkās varēs noklausīties. Visgrūtāk bijis audio materiālu ielasīt: vispirms ekrānlasošā programma izlasījusi priekšā Mārtiņa paša sarakstīto teikumu, un tad viņam vajadzējis to no galvas perfekti ierunāt.
Dienu pirms projekta sākšanas Mārtiņš nolēma pastaigāties. Ar autobusu aizbrauca līdz Piltenei un devās uz Ugāli, lai veiktu ap 27 kilometru garo ceļu. „Bija septembra sākums. Superīgs laiks. Svaigs gaiss." Pēkšņi piestājis auto, un policists vaicājis, kurp Mārtiņš dodas. Ak, vienkārši pastaigājoties? Kas, galīgi nav ko darīt!? „Tieši tā, nav ko darīt!" atbildējis Mārtiņš. Policists aizbraucis. Mārtiņš aizdomājies: ja policistam uz attālā lauku ceļa raisa izbrīnu un šķiet aizdomīgi tas, ka siltā un saulainā rudens dienā cilvēks ar botām kājās un mugursomu plecos staigā pa vienu no visskaistākajām Kurzemes vietām, tad atsvešinātība sabiedrībā ir sasniegusi neatgriezenisku punktu.
Draugiem.lv dienasgrāmatā Mārtiņš raksta: „Šādai amatpersonai būtu ne vien jāizprot, bet visādi jāveicina un jāatbalsta līdzpilsoņu vēlmes apskatīt dzimto zemi un izbaudīt tās krāšņumu. (..) Tāpēc jau mūsu valsts ir tik izčākstējusi šajos divos gadu desmitos, ka varas pārstāvji ar aizdomām raugās uz ikvienu patriotisma izpausmi, uz ikvienu privātu iniciatīvu, kas neiederas viņu šaurajā skatījumā uz dzīvi. Un ar šādu rīcību plaisa starp tautu un valsti tikai aug."
Protams, te vietā vaicāt, par ko Mārtiņš balsoja vēlēšanās un par ko balsos, jo tās jau tuvojas. Politika nebūt neesot viņa aizraušanās. Tikai reizi, 2002.gadā, viņš esot nožēlojis, ka balsi atdevis par „Jauno laiku", jo pēcāk Kalniete ar Repši, pārstāvot valsts varu, pauduši atbalstu Buša nostājai par Irākas okupāciju. Kad atvadoties saku Mārtiņam, ka viņam nu gan ir brīnišķīga dzīve, jo piedalās jēgpilnos projektos, nokļuvis vidē, kur ir noderīgs un kur nu vēl tas, ka pirkstā gredzens. „Jā!" viņš jautri saka Vienīgais , ko gribētos, bet nevar - papētīt kartes. Paskatīties, kur tā cilts dzīvo, kur cita.
Lai mēģinātu saprast, vai intervija nebija veikls un pieklājīgs Mārtiņa teātris, pēc pāris dienām aizrakstu, ka biju uz Antonio Buero-Valjeho „Liesmojošās tumsas" izrādi, kas stāsta par neredzīgu cilvēku dzīvi pansionātā. Izrādē galvenais varonis uzskata, ka neredzīgie maldīgi iestāsta sev, ka viņi ir tādi paši kā citi un var to pašu, tādējādi būvējot iedomu pasauli, kurā pašiem dzīvot.
Kādai sievietei galvenais varonis stāsta par to, kāda būtu ideāla draudzene: „Man vajag, lai viņa no visas sirds saka: es tevi mīlu. Mīlu tevi tādu, kāds tu esi. Skumju un garlaicīgu. Es gribu ciest kopā ar tevi, nevis aizvest iedomātā jautrības pasaulē."
Vai Mārtiņam ir bijis un varbūt vēl ir tā, ka apkārtējie trallina: „Turies, viss ir labi, tu esi tāds pats kā visi, re, kā tu vari!"- taču varbūt viņš dzīvo ciešanās un tikai turas, izliekas. Mārtiņš atbild: „Ciešanas nekādā ziņā nav saistītas ar redzes trūkumu. Varbūt ir grūtāk tikt pie tā prieka, taču prieks arī nevar būt iedomāts - tas vai nu ir, vai tā nav."



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.