Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
17.08.2010


Maiks Endikots
 „Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”
 (3.turpinājums)

Dārznieks
Jo, kamēr mēs dzīvojam miesā, bauslības modinātās grēcīgās kaisles spēcīgi darbojās mūsu locekļos, tā, ka mēs nesam augļus nāvei. Tagad  saistīja, esam miruši, tā, ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta /Pāvila vēstule romiešiem 7;5-6/

Saulainas sestdienas februārī nav īpaši biežas, un šādas iespējas ir jāķer ar atplestām rokām. Pēdējā no šīm iespējām ienāca caur sētas durvju saulaino spīdumu, Jaitsam esot gultā. Viņš savā prātā apsvēra par ne pārāk agru rīta skrējienu apkārt dārzam. Šai, protams, vajadzēja būt pirmsbrokastu ekspedīcijai. Parasti Jaitsu nekas nespēja motivēt kaut ko darīt pirms ēšanas. Viņam šķita, ka tikai pilns vēders rada vēlmi kaut ko darīt, bet no tukša vien apaļas acis un piepaceltas uzacis. Otra lieta, kas, izņemot ēšanu, Jaitsu varēja atmodināt no garlaicības, bija viņa pavadiņa.
Kad nozvanīja zvans, Jaitss noskrēja lejā uz dārzu un sāka dzīties pakaļ bēgošajam pastniekam, bet es, turot rokās viņa pavadiņu, intensīvi domāju, ko mums ir sagādājusi šī diena. Pašā mauriņa galā auga bērzi. Aizgāju līdz tiem un tos aptaustīju, ar rokām sajuzdams to stumbra skaistumu. Četri mazākie bērza stumbri bija apauguši ar efejām. „Jaits,” es teicu, „mums vajadzēs tās noņemt!” Viņš, pienākuma apziņas pārņemts, izskrēja zig zagus manā priekšā, līdz beidzot mēs atradām ķerru, ielikām tajā dārza šķēres un devāmies atbrīvot kokus. Vismaz es tā domāju. Plēšot, raujot un griežot nost efejas no koku stumbriem, sakrāvu tās kaudzē un saplacināju, brīnīdamies, ka paliek tik daudz vietas. Tad devāmies uz komposta kaudzi dārza otrajā galā. Kas par brīnišķīgu ķerru – tik daudz vietas!
Tad es ko izdzirdēju. Cīnoties ar efeju, kura bija kā pielipusi koka stumbram, izdzirdēju skaņas, kas liecināja, ka Jaitss kaut ko velk un plucina. Mēs ar Jaitsu nebijām sapratuši viens otru. Kamēr es cīnījos ar efejām un vedu tās uz komposta kaudzi sapūšanai, Jaits tās ņēma no komposta kaudzes un vilka atpakaļ uz mauriņu. Jaitsa prāt, efeju stīgas lieliski izskatītos uz mauriņa un būtu domātas tikai viņa baudai. Tās jāglābj no viņa saimnieka, kurš nesaprot, kas ar tām īsti darāms.

Mums ikvienam var būt draudi. Nu gluži kā šī efeju kaudze. Mēs vēlamies no tiem tikt vaļā, bet tas neizdodas.Es panācos uz priekšu un iekritu taisni efeju kaudzē. Cik daudzi no mums nevar sev paši pat atzīties, ka viņiem kas draud. Draudi mācas un mācas mums virsū no nekurienes, apvijas mums apkārt, līdz mēs krītam. Mēs esam nikni un apjukuši, bet atkal no jauna uz to iekrītam.
Dažreiz šie draudi nav kā efejas, kas tikai pinas ap mums. Dažreiz tie ir kā lieli, melni labradori, kas to vien gaida kā iekost mums rokās. Mēs cenšamies šos draudus nodot Dievam un jautājam: „Dievs, vai Tu varētu paskatīties uz to un šo, un kaut kādā veidā paņemt to prom no manis? Es esmu tikai nožēlojams grēcinieks, es nemāku ar to tikt galā.”
Bieži šķiet, ka tas darbojas – lūdzēji ir uzklausīti, dievkalpojums izdevies, bet tad tas atkal mums uzkrīt virsū. Brīdī, kad vismazāk to gaidi. Mēs, kristieši, varam piedot tikai tik daudz, cik vēlamies piedot. Daudzos gadījumos mēs zinām, ka esam, piedevuši ko tādu, kas vēlāk varētu vērsties pret mums. Vienalga, lai kāds būtu patiesais mērķis, mums ir grūti piedot ilgstoši. Tas pat ir kaitinoši, kad lielākās problēmas tiek atrisinātas reizi par visām reizēm, bet mazākās turpina atgriezties atkal un atkal!
Mēs nekad nevaram tā īsti atrast ceļu, kā izbeigt dusmoties par to, kas ir noticis. Mēs bieži notikušo aizmirstam, dažkārt pat uz ilgu laiku. Bet tad tas atkal izlien it kā no nekurienes, lai dotu mums kārtējo triecienu. Mēs varam justies kā nesaprasts bērns, kas cenšas risināt savu problēmu. Vienalga kāds ir dusmu cēlonis, dusmas paliek mūsu ziņā un tikai Dievs var palīdzēt tikt ar tām galā. Šķiet, arī Pēterim bija tieši tāda cīņa.
Tad Pēteris piegāja pie Viņa un sacīja: „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” saka uz to: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas!” /Mateja evaņģēlijs 18; 21-22/
Frāze „septiņdesmit reiz septiņas” parāda, ka ļoti bieži ir vajadzīga bezierunu piedošana. Katru reizi, kad meklējam spēku, lai piedotu, kāda daļa no mums tiek dziedināta. Mums vajag būt neatlaidīgiem citu un sevis dziedināšanā. Pat ja mēs nejūtamies tā, lai piedotu, mums tas ir jādara. Dievs godina šādu soli. Nākošo reizi, kad mēs domāsim par šo cilvēku, mums jau būs vieglāk. Kad runāsim par viņu – tas jau būs labvēlīgs tonis, kad mēs par viņu dzirdēsim – dzirdēsim ko jauku. Nākošo reizi, kad mēs redzēsim viņu uz ielas, mēs samazināsim soli, paejot tiem garām. Katra piedošana dziedē arī mūs. Patiesība ir tā, ka nevēlēšanās piedot lēnām iznīcina mūs pašus.

Kad man neizdevās pārliecināt Jaitsu par pareizo efeju novietošanas vietu, es pievērsu uzmanību kādam nokritušam zaram uz kura pagājušo ziemu biju izmežģījis potīti. To biju nolēmis sadedzināt. Paņēmu biezo zaru un vilku uz ķerras pusi, bet tas iestrēga. Laikam tas bija aizķēries aiz bērza. Nolicis smago galu uz zemes, sāku meklēt tā otru pusi. Un tad sajutu savā sejā slapju melnā deguna pieskārienu. Domāju, ka viņš smaidīja, atpletis muti ar saviem baltajiem zobiem. Vai es kādreiz uzvarēšu?
(Turpinājums sekos)



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.