Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
17.08.2010

Visvaldis Gansons (LNB biedrs)

“PAŠMĀCĪBAS ORIENTĒŠANĀS STUNDA”
No sērijas „Vai grūti būt neredzīgam?„
 
         Tas notika vairākus gadus atpakaļ, kad pēc redzes zaudēšanas Strazdumuižas rehabilitācijas centrā apguvu elementārās iemaņas, kas nepieciešamas neredzīgo dzīvē. Tai skaitā orientēšanos apkārtējā vidē. Es biju labs skolnieks un labi padevos dresūrai. Ko nozīmē staigāt pa Strazdumuižu, zinās tie, kuri tur bijuši. Tur daudz kas izveidots un pielāgots tā, lai neredzīgais viegli varētu viens pats pārvietoties. Pavisam kas cits ir staigāt tur, kur šādu norāžu un marķējumu nav.
Lai nu kā, iemaņas staigāt jau apgūtas, un mana pašapziņa ar katru dienu auga augumā. Tā nu savas orientēšanās iemaņas liku lietā, staigājot pa dzimto ciematu. Lai gan tur uz ielām nav nekādu norāžu un marķējumu, manā galvā bija skaidri saglabājusies apvidus karte. Jāiegaumē tikai visi pagriezieni un jāzina uz kurieni ved katrs ceļš. Tad diezgan labi var izstaigāt gandrīz visu ciematu.
Protams, gadījās jau reizēm pa kādai ķibelei, taču pats galvenais ir nestaigāt sapņojot, bet centīgi iegaumēt, kam paiets garām un kur pats atrodies. Starp citu, par staigāšanu sapņojot man arī ir viens piedzīvojums, bet par to pastāstīšu kādā citā reizē.
Labi, pietiks pļāpāt par visiem labi zināmām lietām, ķersimies vērsim pie ragiem.
Tā kādu dienu, būdams brīvdienās, es klejoju pa labi pazīstamiem ceļiem. Likās, kas nu tā par staigāšanu, asfalts vai grants ceļa mala labi samanāma, maršruts zināms, taisni vai garlaicīgi. Kā jau teicu, mans pašlepnums bija audzis, un mani sāka dīdīt piedzīvojuma velniņš, sak’ -jāmēģina iet tur, kur nav nekādas norādes! Domāts darīts. Par sava izmēģinājuma objektu izvēlējos pļaviņu aiz manas mājas.
Lai lasītājam būtu labāks priekšstats, sniegšu nelielu aprakstu par darbības vietu. Māja, kurā es dzīvoju, atradās līdzās skolai, kura senāk bijusi muižas ēka. Iespējams, ka tur šis tas pat saglabājies no muižas laikiem - no dzīvžogu stādījumiem veidoti laukumi ar puķu dobēm. Tieši pretī parādes durvīm, tikai otrpus ielai, kas bija pašā skolas priekšā, atradās vilkābeļu dzīvžogs liela apļa formā. Mēs to saucām par rundāli. Tā abās pusēs no zemākiem dzīvžogiem izveidoti tādi kā trīsstūra laukumi. Aiz lielā rundāļa atradās pļaviņa, aiz tās - vecā parka stūris. Tam visam vienā pusē atradās mana māja, otrajā - asfaltēts celiņš, kas skolas dienvidu galā tuvojās skolas priekšā esošai ielai.
Karte sastādīta, mērķis nosprausts, atliek tikai rīkoties! Nostājos ar muguru pret mājas sienu, apmēram tā, lai būtu pļaviņai pa vidu, un mans ceļojums brīvajā dabā varēja sākties. Apmaldīšanās iespēja pilnīgi izslēgta - pa kreisi, austrumos parks, pa labi, rietumos - ērkšķainais rundālis, pretī mērķis - ceļš . „Uz priekšu tēvzemes dēli!”, es noteicu pie sevis un devos ceļā.
Pļaviņa nav nemaz tik liela, bet ceļš šķita diezgan garš. Kā nu ne, es taču neeju vis taisni, bet šķērsām pāri. Biju gan paņēmis drusku par daudz uz austrumiem, parka vecie koki jau bija nojaušami. Bet tas ar likās nieks, ejot gar tiem mērķi arī var sasniegt. Un kā nu ne, te jau tas arī bija, tikai pārrāpos pāri grāvim un biju jau uz ceļa. Lai arī nedaudz šķībi, bet uzdevums izpildīts.
Taču piedzīvojuma gariņš mani mierā vis nelika, jādodas atpakaļ pa šo pašu maršrutu. Apmaldīšanās iespēja taču pilnīgi izslēgta. Austrumos parks, rietumos rundālis, pretī, ziemeļos, mērķis - mana māja. Pagājos nedaudz uz skolas pusi, tā, lai pēc mana aprēķina, būtu pļaviņai pa vidu un pretī mājai, un devos ceļā. Gāju, gāju, bet kas tad tas? Manā priekšā uzradās milzīgs ērkšķains krūms. Ar nūjiņu pagrābstījos uz vienu pusi, uz otru pusi, uz augšu - visur lapotne. Mani domu ritentiņi galvā sāka griezties arvien ātrāk. Vienīgais, kas man ienāca prātā, ka atkal esmu norāvis uz austrumiem un uzdūries Kaukāza plūmītei, kas auga parka malā. To es labi atcerējos. Ja tā, tad mana māja atrodas krietni pa kreisi.
Pagriezos pa deviņdesmit grādiem un droši nogāju kādus divdesmit soļus. Tad mēģināju atkal uz ziemeļiem, bet, ak, tu mī un žē - manā priekšā biezi noauguši krūmi, kur tādi te gadījās!? Vai tiešām būtu nošāvis mājai garām? Bet arī tad nekur tādiem krūmiem nevajadzēja būt, tad man vajadzēja nonākt mājas otrajā pusē uz ielas, nevis krūmos. Mani ritentiņi galvā sāka griezties haotiski. Tā grābādamies devos gar krūmiem vien tālāk, bet, ak, vai, priekšā dzīvžogs! Pačamdījos uz visām pusēm, bet nekādas spraugas nevarēju atrast. Pagriezos un gāju tik gar dzīvžogu tālāk, bet, ak, kungs, atkal dzīvžogs priekšā! Tā nu grābstījos uz visām pusēm, bet skaidrībā netiku. Mani ritentiņi galvā jau bija sabiruši čupā.
Pie jēgas neticis nolēmu, ka jādodas atpakaļ. Paspēru soli atpakaļ un iekūlos puķu dobē. Instinktīvi sāku ar roku aptaustīt puķes un atpazinu - tās tak jurģīnes vai jāņrozes, vai diezin kā vēl tās sauc! Tās šeit auga no tiem laikiem, kad vēl skolā gāju. Kur atrados, man bija pilnīgi skaidrs, un kā šeit biju nokļuvis - arī skaidrs.
Lai lasītājam būtu skaidrs, patīsim filmu nedaudz atpakaļ. Pļaviņu es biju šķērsojis ļoti labi, pat diezgan precīzi, un tas ērkšķainais krūms, kam es uzdūros, nebija vis plūmīte parka malā, bet košuma krūms, kas auga pretī manai mājai. Tikai es to neatpazinu, jo manā atmiņā tas bija piefiksējies stipri mazāks. Patiesībā tas bija izaudzis krietni liels, un man vajadzēja tikai to apiet. Tad pēc pāris soļiem es būtu sasniedzis mājas sienu, savu mērķi. Tā kā biju iedomājos, ka esmu krietni novirzījies no maršruta un veicis krietnu gājienu pa kreisi. Tad nonācu pie biezi noaugušajiem krūmiem, kas nebija nekas cits, kā dzīvžoga posms, kas nez kāpēc nebija apcirpts un sakuplojis manā augumā .
Virzoties gar šiem krūmiem, biju iegājis vienā no dzīvžogu izveidotajiem trīsstūriem, kas atradās skolas priekšā - starp manu māju un lielo rundāli. Kur es atrados, man bija skaidrs - uz ziemeļiem, aiz dzīvžoga, pēc pāris soļiem bija mana māja, uz rietumiem - iela, kas iet gar skolas priekšu, uz dienvidiem - lielais rundālis, uz austrumiem - mana nelaimīgā pļaviņa un arīdzan vienīgā brīvā sprauga stūrī, pa kuru es šajā Bermudu trīsstūrī biju iegājis. Un nu vairs netiku ārā.
Kurā debess pusē kas atrodas bija skaidrs, bet, nolāpīts, nav vairs skaidrs uz kuru pusi katra debess puse atrodas! Tā kā izeju atrast nevarēju, tad lai nenodarītu vēl lielāku postu puķu dobēm, nolēmu vienā vietā tik spraukties cauri, un tad jau redzēs, kur būšu iznācis. Tuvākajā žogā metos iekšā un cauri gan. Ahā! Uzkāpu uz šauras kājcelītes, aiz tās durstīgais rundālis. To neatpazīt nevarēju. Durstīgāks varēja būt tikai ezis.
Tātad dienvidi. Nu tikai pa celiņu uz rietumiem, tad nonākšu tieši skolas priekšā. Tavu trakumu! Ceļu aizšķērsoja kaut kāda metāla konstrukcija, tādi kā režģi, kas iespundēti taisni pāri celiņam starp diviem dzīvžogiem! Pāri pārrāpties gandrīz tā kā varētu, bet kas to zina, kas tālāk? Ka neiekrītu vēl kādās lamatās! Nē, labāk spraukties gar vienu galu garām. Nokļuvis otrā pusē, vēlreiz aptaustīju, kas tas par ķēmu. Ha! Nu viss skaidrs, velosipēdu stāvvieta! Agrāk tādas te nebija. Lai nu kā, likās - esmu pašā skolas priekšā, pie galvenās ieejas kāpnēm. Debess puses nostājušās savās vietās, ritentiņi galvā griezās normālā gaitā, varēju atviegloti uzelpot un ar smaidu sejā doties mājup.
Morāle – šķērsot parastu pļaviņu nav nemaz tik vienkārši, bet apmaldīties labi pazīstamā puķu dobē ir pavisam vienkārši!    


Fricis Svipsts
„Kopā ar Sprīdīti”

Ai, brašais puika Sprīdīti,
Ar lielu vīra dūšu,
Es pasakā kaut brīdīti
Ar tevi kopā būšu.

Nāks Lutauši un Raganas,
Gan tērpti citos svārkos,
Būs vēju zirgiem jāganās
Tik daudzos vēja parkos.

Kad beidzas sena pasaka
Un dzīvē sākas jauna,
Kā to lai šodien pasaka,
Cik laba tā vai ļauna?

Imants Smirnovs
„Rudenīga dzeguze”

Kad mūsu ceļi atvasarā ierit,
Pēc ziedoņdienām sailgojas sirds,
Ar dzīves ritējumu dažs nav mierā,
Kad mūsu ceļi atvasarā ierit.
Bet nav ko uztraukties un saraukt pieri,
Ja dzeguzi dažs rudenī vēl dzird.
Kad mūsu ceļi atvasarā ierit,
Pēc ziedoņdienām sailgojas sirds.


”Es vēlos”

Es gribētu sajust vēl vasaras lietu,
Šai vēlmē man atzīties nav nekāds kauns.
Caur tālēm vēl sadzirdu, bites kā spieto,
Es gribētu sajust vēl vasaras lietu.
Jo vasaru alkstu, kā bite alkst ziedu,
Bet vēlīns ir rudens, vairs nektāra nav.
Es gribētu sajust vēl vasaras lietu,
Šai vēlmē man atzīties nav nekāds kauns.


„Rītdienas bezdarbnieks”

Septembra zirneklis tīklu auž
Garākās smilgas galā,
Saulstari bijīgi melnalkšņus glauž,
Septembra zirneklis tīklu auž.
Iespējams, viņš to pat nenojauš,
Rīt jau bez darba var palikt.
Septembra zirneklis tīklu auž
Garākās smilgas galā.



JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.