Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
26.08.2010

MIĶELIS.
(Noveles sākums iepriekšējā numurā)

Autors: Edgars Grīnbergs (1936. – 2007.), pirmās grupas redzes invalīds
Šoferīt, kāpēc jums kāpēc jums nav laulības gredzena? Nu ja! Vīrieši jau tā mēdz darīt: kā slieksnim pāri, tā riņķis kabatā, hi - hi! Vai ne, šoferīt, ko? Hi – hi - hi! Šoferīt, varbūt jūs nemaz neesat precējies, ko? Nē, kur nu... Drīzāk jau tad var atrast adatu siena kaudzē nekā brīvu čali... Reiz iepazinos ar vienu tādu... Likās, patiešām brīvs cilvēks. Aicināja uz kafejnīcu. Aizgājām... Skatos – šis skaita kapeikas, skatās to lētāko, hi – hi - hi! Domāju baigi skopais. Un tīšām pasūtu tikai to dārgāko. Un, ko domā, šim nebija, ko maksāt hi – hi - hi!... Izrādījās, diviem knēveļiem alimenti jāmaksā, bet strādā par sargu kā vecis, lai mazāk jādod bērniem. Tādi jau jūs, vīrieši, esat. Ne precējies, ne neprecējies, ne kavalieris, ne zārku nesējs, hi – hi - hi!”
Lietus sāka pieklust. Zemās debesis tapa gaišākas un tā kā pacēlās augstāk.
Miķelis paskatījās uz snaudošo pasažieri. Ir nu gan cilvēks... katrs vārds kā ar knaiblēm jāvelk ārā. Viņam ienāca prātā, ka jāpasaka taču, ka to pazīst.
Kad meitene atvēra acis, viņš teica:
-  Es jūs pazīstu, meitenīt! Jūs strādājat avīžu kioskā.
- Pārdevējus pazīst simti un tūkstoši, tāpat kā citus apkalpojošos darbiniekus, - meitene pēc brīža izsmiekla pilnā balsī teica.
Miķelis apstulba. Viņš bija nošāvis šķībi ar savu pārmērīgo cenšanos uzsākt sarunu. Patiešām, kā viņam tas bija izkritis no prāta! Un viņš apjucis teica:
- Jums, liekas, taisnība.
Pasažiere pasmīnēja, bet neko neteica. Netālu no ceļa pavīdēja klubs, pie kura vējā plandījās afišu druskas.
Ceļš strauji griezās pa kreisi. Tagad rietumu vējš pūta taisni pretī, vēl niknāk šņāca un krāca, traukdamies gar mašīnu.
Izbraucis līkumu, Miķelis nolūkojās meitenē, kura aizvērtām acīm viegli šūpojās automobilim līdzi. Lai paguļ, lai! Viņš skatījās tās vaibstos, kas tagad bija atmaiguši un izskatījās pavisam bērnišķīgi. Interesanti, kas dzen meiteni braukt apkārt tādā laikā. Gan jau kāda vajadzība spiež.
Šoseja kā milzīga lente slīdēja zem mašīnas riteņiem, spidometrs skaitīja kilometrus. Miķelis žāvādamies vēroja pielijušo ainavu. Vietām pavīdēja melnas sapļekušas siena gubas vai pat žāvēšanai izlaisti vāli. Nekur nemanīja ne dvēseles. Pat skursteņi nekūpēja. Ja pretī netrauktos pa kādai automašīnai, nu dien izskatītos kā mēra laikos, viņš prātoja, cīnīdamies ar snaudienu.
Priekšā iznira traktors, kas brauca taisni pa ceļa vidu. “Pilniņš,” Miķelis konstatēja, samazinādams ātrumu un sākdams signalizēt. Apdzinis traktoru, viņš uzbilda meiteni, kas bija pamodusies no niknās taurēšanas:
- Labrīt, daiļaviņ! Jūs tik saldi dusējāt, ka man arī miegs sāka mākties virsū kā melns mākonis.
- Vai dieniņ, ko jums, nabadziņam, būšu nodarījusi!
- Jūs tikai smejaties, bet vai zināt, kas notiek, ja šoferis braucot aizsnaužas?
- Varu iedomāties. Bet ja citi darbā sāktu snauduļot, kas tad notiktu? – meitene smīnēja, juzdama, ka atkal iedzīs šoferi strupceļā.
- Jūs jau aizejat galējībās.
- Nebūt ne! Ja jūs grasāties jau gulēt, kad blakus snauduļo viens cilvēks, ko tad lai dara autobusu vai citu braucamo vadītāji, kur vienlaicīgi guļ desmiti pasažieru?
Miķelim nebija ko iebilst. Atlika tikai klusībā šķendēties. Ir nu gan meitene... Belž kā ar mietu pa pieri. Runā nu ar tādu! Tomēr viņš pajautāja:
- Vai uz kino arī ejat, meitenīt?
- Tā pareti. Vairāk sēžu pie televizora jeb, kā rakstnieks Skujiņš saka, tālrāža, - meitene mierīgi atteica.
- Un kādas filmas jums vislabāk patīk? – viņš iedrošināts turpināja.
- Tādas, kurās rāda veiklus autobraucējus...
- ... nevis tādus, kas brauc virsū skaistām meitenēm! – viņš smiedamies iesaucās. Vai ne?
Meitene arī atturīgi iesmējās.
Tad jau pavisam jauki! – viņš turpināja. Pašlaik pilsētā tiek demonstrēta tāda lente, kur volga joņo trakā ātrumā. Varbūt aiziesim, ko?
Pasažiere nenoteikti paraustīja plecus un atkal iegrima sevī.
- Kas ar viņu notiek? Uzreiz tik drūma. Būtu bildusi „jā” vai „nē”, bet nekā, skatās tik vienā punktā... Nudien, dīvains cilvēks. Viņš pasmīnēdams novērsās un spēcīgāk uzmina gāzes pedāli. Mašīna kā dusmās ierūcās, un ceļš sāka drāzties pretim, pazuzdams zem automobiļa. Pēc brīža garām paslīdēja enkurs – pilsētas robeža. Miķeļa sirdī ieplūda prieks, viņš bija mājās. Palūkojās meitenē. Tā joprojām gulēja. Būs jāmodina. Nezin, kur tā dzīvo?
- Hallo, meitenīt, esam, liekas, mājās. Kādā ielā pavēlēsiet jūs nogādāt?
Meitene pateica.
- “Oho”, brangs līkumiņš jāpamet! Bet jūsu dēļ, kaut vai līdz pasaules malai.
Pasažiere paklusēja, paknosījās un jautāja:
-  Kāpēc tieši manis dēļ?
- Tāpēc, ka man patīk pakalpot skaistām sievietēm, - Miķelis ātri izmeta.
-  Pasaulē ir daudz skaistu sieviešu, ja visām gribēsiet pakalpot...
Pašlaik esat tikai jūs, - viņš pārtrauca jautrā tonī, apstādinādams automobili pie luksofora. Meitene klusēdama tā jocīgi pasmīkņāja.
-  Kā tad paliek ar to kino? – viņš atgādināja.
Daiļava atkal paraustīja plecus.
Ahā, tā ir laba zīme. Kā man pirmīt tas neienāca prātā? Tagad tikai uz priekšu!
- Vai jums, meitenīt telefons ir? – Viņš pavaicāja.
Meitene nosauca numuru un teica, lai prasot pēc Ivetas.
- Priecājos! Miķelis Sils jums piezvanīs! – viņš jautri sacīja, līksmodams, ka ledus sācis kust.
Bet Iveta atkal pavīpsnāja.
- Pie kāda numura pavēlēsiet apstāties, jaunkundze? – viņš tāpat jautri pavaicāja, iegriezdams mašīnu vajadzīgajā ielā.
- Pie devītā, - meitene sarosījās. – Tur ir tāda veca liepa. Pie tās.
- Lūdzu, Ivetas jaunkundze, nogādāšu jūs tieši tur pie liepas. – viņš smaidīja.
- Beidziet muļķoties, - Iveta smiedamās iesaucās.
Kad automobilis apstājās, Iveta pateikusies atvēra durvis un atstāja kabīni.
- Nekādā kioskā es nestrādāju, - viņa teica, turēdamās pie mašīnas durvīm. – jūs mani jaucat acīmredzot ar māsu. Uzredzēšanos! – durvis aizcirtās, pirms Miķelis paspēja ko piebilst.
Viņš noskatījās caur kabīnes logu, kā meitene parakņājas savā maisveidīgajā somā, tad kaut kas balts nolocījās gaisā un sastinga... meitene rokā turēja baltu spieķi ar sarkanu galu.
Miķelim atkal pavērās mute.    
- Ak, Jēzus Marija! – viņš nomurmināja un sāka gramstīties gar svirām. Cik tas liktenis reizēm netaisnīgs! Tādai skaistai būtnei ņem un uzkrauj tik smagu krustu... Par kādiem grēkiem? Un es, muļķis, nepamanīju un kļuvu pat uzbāzīgs. Gatavais stulbenis!
Iveta pa to laiku gāja uz vecās, smagi šņācošās liepas pusi.
„Kur tā iet?” uztraucās Miķelis. „nomaldīsies vēl...”
Pavēris kabīnes durvis viņš uzsauca, ka devītais numurs ir pa kreisi. Bet meitene, parādījusi viņam mēli, piegāja pie liepas, pagriezās un devās uz durvīm. Pamājusi ar roku, nozuda divstāvu koka mājā.
Miķelis, uzlicis elkoņus uz stūres rata, ar plaukstām aizsedza seju. Nē, viņš bija šokēts. Viņš to nespēja apjēgt. Līdz šim viņam aklums saistījies tikai ar vecumu. Vecmāmiņa bija nomirusi gandrīz pilnīgi neredzīga. Kaimiņos vel tagad dzīvoja pusakls vecītis. Un tur nebija nekā neparasta, jo vecumā... bet, ka tik jauna, ziedoša meitene, - nē, to viņa prāts atteicās saprast. Kā vispār tāda meitene spēj dzīvot? Kā var izturēties tā, it kā vis būtu labākajā kārtībā... Katrs pats savas laimes kalējs!... kas no tās cilvēka dzīves ir? Viens mirklis! Un par šo mirkli tik dārgi maksāt...
Viņu pārņēma neērtības sajūta, kauns, ka bija uzplijies meitenei, savā apmātībā nepamanījis, ka... Jāpiezvana vismaz un jāatvainojas. Numuru viņš ir iegaumējis. Jāpalūkojas tikai, kur te kāds ielas telefons.
Brīdi nolūkojies vecajā koka mājā, kas izskatījās pavisam pelēka, viņš iedarbināja mašīnu un brauca.
Kur tā vēl ņem spēkus braukāt apkārt? Pie vecmāmiņas laukos droši vien bijusi, ja tā skaisti varēja iedegt. Un kāpēc vispār viņai jāklīst apkārt? Vai tad nav neviena piederīgā, kas līdzi pabrauktu?... A-ā, re, kur ir telefons.
Sameklējis divkapeiku monētu, viņš piezvanīja.
- Jā, klausos! – atskanēja mundras meitenes balss. Miķelim pat likās, ka tā smaida.
- Hallo, kas zvana?
- Tas esmu es, Miķelis...
- Ak, tad piezvanījāt gan, - meitenes balsī skanēja smiekli, prieks, laime... – un tik ātri... vai pasējāt jau biļetes uz kino iegādāties?
- Es gribēju... Es atvainojos... piedodiet... – viņš stostījās. – Es nezināju, ka jūs... man nemaz neienāca parātā... noturēju par parastu meiteni, piedodiet lū... lū...
- Muļķis!... – Iveta izdvesa. Tad kaut kas noklaudzēja, noblarkšķēja, vecāka sievietes balss kaut ko uztraukti runāja, beidzot telefons atvienojās.
Miķelis apmulsis rokā turēja pīkstošo klausuli.
(Noveles beigas)

KLIŅĢERĪTE

Autore: Austra Leja, 1. grupas redzes invalīde

Rudens lietus caurām dienam gāž,
Nikni vēji dārzam pretī brāž,
Sen jau nobirušas rozes, lefkojas un neļķes,
Tur, kur ziedi plauka, tagad viļņo peļķes.

Tikai pašā viņā dārza malā,
Nebaidoties lietus, vēja, sala,
Dzeltenīgi sārta kliņģerīte
Zied kā maza uguns dzirkstelīte.

Svelmainās un ļoti karstās dienās
Nesaņēma ūdens lāses tā nevienas.
Nezāles, kas viņai apkārt slējās,
It neviena roka neravēja.

Tomēr kliņģerīte cīnījās un auga,
Lai ar blakus nebij’ tai neviena drauga.
Sēkliņas tā cietā zemē sēja,
Dzeltensārti ziedi pretim saulei smēja.



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.