Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
19.08.2010

„LŪGŠANAS SKOLA”
(Fragments no Oles Hallesbija grāmatas „Par lūgšanu”)

Kungs, māci mums Dievu lūgt.. (Lk. 11,1)

    Mēs visi vairāk vai mazāk apzināmies, cik neprasmīgi esam savās lūgšanās. Un nopūšamies kā pirmie mācekļi: „Kungs, māci mums Dievu lūgt..”
    Bet cik pārsteigti esam, ka Tas Kungs šo lūgumu izpilda un sūta mums nebaltas dienas. Tas taču ir vienkāršākais veids, kā Viņš mums māca lūgt.
    Viņš sūta mums garīgu nelaimi, kādu laiku paslēpdamies un ar to likdams atzīt, kāda vērtība ir mūsu kristietība. Mēs visu zaudējam, viss mūs pamet - lūgšanas spēja, ticība, mīlestība, nožēla, pašaizliedzīgs prāts, gribīgs gars, bailes no grēka. Tad godīgā dvēsele jūtas pilnīgi satriekta un nabaga. Nekas neizdodas, tā grimt aizvien dziļāk - kā tāds, kurš pats sevi grib aiz matiem izvilkt no purva.
    Dažreiz Dievs mums liek piedzīvot laicīgas likstas - slimības, raizes, neveiksmes vai saimnieciskas grūtības. Tikai tad, kad garīgās un laicīgās grūtības mums uzgulstas kopīgi, biķeris ir pilns.
    Tad dvēsele uzzina to, kas tai nebija zināms, proti, ka lūgšana paredzēta bezpalīdzīgajiem. Tad tā iemācās klusi, bez neviena vienīga vārda noliekties Dieva priekšā. Tikai tad tā aptver, ko nozīmē lūgt: atvērt sevi Jēzum, lai Viņš mūsu bēdās var parādīt savu varenību.
    Kad tu lūdz, lai Dievs tevi māca lūgt, tev jābūt skaidrībā par to, ka tu līdz ar to izlūdzies bēdas, postu, raizes. Vai tad tu vēl uzdrošināsies lūgt: „Kungs, māci mani lūgt”?
    Vispirms tev jābūt godīgam. Vai esi gatavs ciest un piedzīvot bēdas? Instinktīvi mēs vienmēr baidāmies, ka Dievs varētu būt pret mums pārāk bargs. Un tāpat mēs instinktīvi paļaujamies uz to, ka paši zinām, kas mums der un kas kaitē.
    Taču neaizmirsīsim nekad -ne tu, ne es neaprimsim, negūsim mieru, iekams nebūsim satvēruši viņa caururbtās rokas un neteiksim: „Kā Tu gribi, Jēzu. Vienīgi Tev jābūt manam balstam un spieķim.”
    Tādējādi mēs labprātīgi ejam lūgšanas skolā, ko Gars iekārtojis mums - tiem, kas neprot lūgt.
    Iemeslam, ka mūsu starpā ir tik maz pieredzējušu lūdzēju, ir tas, ka mēs nepaliekam šajā skolā. Tā nav viegla skola. Grūtības nav vienīgi pieminētās garīgās un miesīgās nelaimes. Ja tikai nedaudzi no mums kļūst par svētītiem un pieredzējušiem lūdzējiem, tad tas ir tāpēc, ka mēs šajā skolā neizturam līdz galam. Tajā ir ne viena vien patiesības pārbaudes.
Pats Jēzus bieži mums uz to ir norādījis, un īpaši par to runāts Lūkas evaņģēlija 18. nodaļā no 1. līdz 8. pantam. „Vēl viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem arvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt”. (1. p.) Taču mēs pagurstam. Cik bieži mēs godīgi esam apņēmušies lūgt par šo vai citu cilvēku, par šo vai citu lietu! Un tad nāk pagurums. Tam vajadzīga piepūle, un mūsu aizlūgšana pamazām apsīkst.
    Lūgšanas Gars vada mācības šajā skolā. Tagad palūkosimies, kas tiek prasīts, lai kļūtu par nenogurstošu, pieredzējušu lūdzēju.
    Pirmkārt, Garam ik dienas no jauna jāizskaidro mūsu sirdij Jēzus. Tas ir izšķirošais.
Ir pietiekami Kristu tikai „redzēt”, lai sirdī rosītos lūgšana. Labprātīga un vaļsirdīga lūgšana. Mēs zinām, ka Kristus var uzklausīt lūgšanas. Mēs zinām arī, kādu prieku tas Viņam dara. Tad lūgšana un aizlūgšana radīs laimīgu un dzīvu sadarbību starp kristu un lūdzēju.
    Gara vadība virzīta uz to, lai novāktu visu, kas Viņu kavē izskaidrot mūsu sirdij Kristu.   
Otrkārt, Gara mācība virzīta uz to, lai modinātu mūsos siltu līdzjūtību. Aizlūgšana ir kā elipse, kas griežas ap diviem punktiem - Kristu un postu. Gars palīdz lūgšanā tādejādi, ka tas mums aizvien rāda un ik dienas mūsu sirdī atdzīvina abus – Kristu un postu.
    Un nu gūsti mierinājumu atziņā, ka tas ir Gars, kas diendienā šādi ar tevi strādā.
    Tev nav jāmēģina paša spēkiem turēt acu priekšā Kristu un pasaules postu. Nē, ieklausies, ko par Kristu un par postu saka Gars, kurš katru dienu runā uz tevi vārdos, lūgšanā! Tad tu drīz pamanīsi, ka arvien labāk apgūsti lūgšanu un aizlūgšanu.
    Treškārt, Gars mums māca lūgšanā pašaizliedzību. Aizlūgšana un lūgšana prasa pašaizliedzību vairāk nekā visi citi darbi, un uz to mūs virza Gars. Būtiskākais aizlūgšanas darbs tiek veikts, citiem neredzot. Tas mums prasa daudz vairāk izturības nekā darbs, ko var redzēt citi. Taisni jābrīnās, cik mums ir svarīgi, lai citi redzētu, ko mēs paveicam. Ne tikai tāpēc, ka alkstam pēc atzinības - ja mūsu darbs tiek atzīts un cildināts, tas mums ir spēcīgs dzinulis.
Turklāt mēs paši labprāt vēlētos redzēt sava darba augļus. Bet lūgšanu darbs ir tāds, ka mēs nekad noteikti nevaram zināt, vai tas, kas notiek, ir mūsu vai citu aizlūgumu auglis. Abi šie apstākļi prasa sevišķu pašaizliedzību, veicot lūgšanu darbu. Tāpēc arī ir tik grūti atrast šim darba pietiekami daudz cilvēku, jo tas ir darbs, ko citi ne redz, ne novērtē.
    Iespējams, ka tu gadiem ilgi esi lūdzis par kādu neatgriezušos cilvēku sev kaimiņos. Tad kādu dienu notiek evaņģelizācijas sapulce un pirmais, kurš tiek atgriezts, ir tieši tas, par kuru tu tik uzticīgi esi lūdzis. Bet neviens to nezina. Tas ir noslēpums, ko zina tikai Dievs un tu. Tāpēc arī neviens nerunā par tevi un to, ko tu esi darījis. Toties par sludinātāju - cik varenu atmodināšanas sprediķi viņš teicis!
    Mans draugs, kad tu savā klusajā, neievērojamā darbā taisies pagurt, tad atceries, ka „Dievs redz slepenībā un atlīdzinās tev atklātībā.” Viņš ir dzirdējis visas tavas lūgšanas un zina visu, ko tu esi darījis šīs dvēseles pestīšanai. Ja ne agrāk, tad lielajā Ražas Dienā tu nēsāsi savu vainagu.
    Smalkajā un grūtajā lūgšanas mākslā aizlūgšana noteikti ir vissmagākā daļa. Man šķiet, ka tas ir darbs, kas no cilvēka prasa visvairāk. Tāpēc tas ir arī visnozīmīgākais darbs.
    Ja aizlūgšana ir tik augsta māksla, tad nav brīnums, ka tai nepieciešama ilgstoša izglītošanās. Taču Tas Kungs dažādi vada savus draugus. Šeit nav jāizvirza kaut kādi noteikumi. Tikai to, ko paši esam pieredzējuši, mēs drīkstam minēt bez riska. Un tad man jāsaka -visuzticamākie un ticīgākie aizlūdzēji, ko man ir gadījies sastapt, bija mācījušies svēto aizlūgšanas mākslu lielā postā un smagās ciešanās. Daži pašās beigās spēja vairs tikai gulēt gultā, varbūt pat paralizēti, un lūgt Dievu.
Bet viņi spēja lūgt! Tie bija no cilvēkiem paslēpti garīgā spēka centri, kuru vientiesīgās un neatlaidīgās lūgšanas iedarbība izplatījās tuvākajā apkaimē, viņu zemē un pat visā pasaulē.
Sastopot šādus slēptos aizlūdzējus, man ienāca prātā mūsu varenās spēkstacijas. Tās tāpat atrodas no mums noslēptas kādā šaurā, attālā ielejā. Bet kāda tām nozīme, to mēs vislabāk saprotam tad, kad tās kādreiz pārtrauc darboties. Tad mūsu mājās ir tumšs un apstājas darbs fabrikās.
    Mana tēva mājās arī bija šāds uzticams lūdzējs. Viņa vārds bija Jarns. Dievs viņam jau no dzimšanas bija daudz ko liedzis. Viņam bija tik vāja acu gaisma, ka grūti bija nopelnīt sev iztiku. Tomēr viņam neklājās slikti. Haugiānieši (norvēģu atmodas sludinātāja Hauges sekotāji), pie kuriem viņš piederēja, rūpējās par to, lai nevienam no viņu brāļiem nevajadzētu griezties pēc palīdzības nabagu kasē. Taču Jernu vajāja arī citas nelaimes un slimības, un viņš piedzīvoja daudz tumšu dienu.
    Taču viņš pazemīgi pakļāvās Dieva rokai. Pamazām viņš šajā skolā apguva svēto lūgšanas mākslu. Jerns dienu un nakti ar lūgšanām balstīja savu draudzi. Un Dievs viņu uzklausīja, kad pienāca īstais laiks. Viņš kļuva par vienu no visas draudzes dvēseļu kopējiem. Ļaudis no visām malām nāca uz viņa mazo māju pēc padoma un palīdzības. Un, ja Jerns nevarēja viņiem līdzēt nekā citādi, tad arvien palīdzēja ar savas tīrās sirds aizgādību, lūgdams par viņiem. Gadu gājumā daudzi cilvēki atstāja viņa mājiņu ar atvieglotu sirdi.
Savas dzīves pēdējos gados viņš bija ļoti vārgs. Divas vecas, ticīgas sievietes, kas viņu aprūpēja, man stāstīja, ka viņš naktīs daudzreiz ilgi bijis nomodā. Tad viņas varējušas dzirdēt viņu aizlūdzam par visiem draudzē. Un tas nenotika pavirši, kā mēs to labprāt darām. Nē, vecais Jerns sauca visus vārdos, garā dodamies no mājas uz māju. Arī bērnus, kurus ne reizes nebija redzējis, bet par kuriem zināja, ka tādi ir piedzimuši, viņš uz savām lūdzēja rokām nesa Žēlastības Troņa priekšā.
    Cik daudz gan nozīmē šādi cilvēki! Kad viņi ir aizgājuši, paliek tukša vieta. Zīmīga bija arī Jerna aiziešana. Visi gaidīja, ka tā būs gandrīz vai debesbraukšana. Ticīgie sacentās, lai varētu būt pie viņa, pieskatīt viņu un kopt. Taču Dievs bija noteicis citādi. Jerns nomira, kad neviens to nepamanīja, brīdī, kas sieviete, kas pie viņa dežurēja, bija virtuvē, lai kaut ko atnestu. Jerna bēres bija lielākas par visām citām, kādas jebkad notikušas manā dzimtenē. Viņam nebija radinieku, bet ļaudis nāca no visām malām. Tie stāvēja pie zārka un raudāja, it kā būtu zaudējuši tēvu. Pat neticīgie, kuriem nekad nebija rūpējuši Dieva Vārdi, apraudāja viņu.
    Tā Dievs Jernam bija lēmis būt par svētību arī nāvē. Viņa dzīve, tāpat kā nāve, bija Rakstu vārdu piepildījums: „Lūdziet, un jums taps dots.”



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.