Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
12.11.2019 Autors: LNB

Intervija ar Māri Ceiruli par cilvēku ar invaliditāti tiesību aizstāvēšanu un pieredzi Domes deputāta darbā

Lai lasītāji varētu iepazīties ar visām intervijā iegūtajām atklāsmēm, tā sadalīta 2 daļās. Otro intervijas daļu varēsiet lasīt “Gaisma Tumsā” decembra numurā. 
Kā tu sāki darboties biedrībā? Aizstāvēt cilvēku ar invaliditāti tiesības?
M. Ceirulis: 1997. gadā iestājos biedrībā un sāku darboties tās valdē. Tajā laikā līdz galam neizpratu sistēmu, kā no valsts tiek dotēta nauda, un sanāca pārprast, ka nauda, kas paredzēta neredzīgo cilvēku vajadzībām, tiek izsaimniekota kāda personīgajām vajadzībām. Man tā likās netaisnība un tajā brīdī man sirds iedegās par to, ka man jāaizstāv šie cilvēki. Protams, izrādījās, ka mērķdotācija bija paredzēta cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanai, galdniecības attīstībai, kokzāģētavas izveide, un nekādas izsaimniekošanas nebija, taču šī situācija aizsāka degsmi kaut ko sākt darīt. Kad 1999. gadā kļuvu par valdes priekšsēdētāju mēs ar kolēģiem sākām organizēt cilvēkiem dažādus pasākumus, apmācības, rokdarbus, izejot no tā, kas viņiem ir vajadzīgs. Mēs ar saviem draugiem, kolēģiem, atbalstītājiem braucām uz cilvēku ar invaliditāti dzīvesvietām, sākām ar viņiem runāties, noskaidrojām, kas viņiem patīk, kā viņi vēlētos pavadīt brīvo laiku, lai mēs saprastu, ko varam viņu labā darīt. Tā mēs regulāri braukājām vairāku gadu garumā, izzinājām cilvēku vajadzības un sākām tās risināt. 
Toreiz pirmais, ko biedrībā iegādājāmies bija kopētājs, kurš maksāja 1090 latus, to labi atceros. To mums palīdzēja iegādāties Liepājas pilsētas dome. Doma bija tāda, ka vājredzīgam cilvēkam atnāk rēķins, viņš to nevar izlasīt, taču mēs, tekstu nokopējot, to palielinām un tad cilvēks vismaz ar lupu var to izlasīt. Tajā laikā jau nebija tādas programmas kā mūsdienās. Tad es sāku cīnīties, ka biedrībai vajag datoru. Bija deviņas komitejas sēdes, neatlaidības dēļ arī to dabūjām. Daudzi nesaprata, kāpēc neredzīgam cilvēkam vajadzīgs dators, taču es jau biju sācis kontaktēties ar Rīgas rehabilitācijas centru un uzzināju, ka ir tāda ZOOM TEXT programma – teksta palielināšanas programma, kas būtu ļoti noderīga. Tad 2001.gadā ar ASV vēstniecības atbalstu mēs nopirkām pirmo Braila datoru ar visu JAWS programmu, ar neredzīgo tastatūru un tajā laikā par vienu šādu datoru samaksājām 13 400 latus. Šeit bija atbraucis ASV vēstnieks Braiens Karlsons un toreizējais domes priekšsēdētāja vietnieks, un tad sapratām, ka nepieciešams datorapmācības speciālists, jo tehnika ir, bet nav speciālista, kas apmācītu ar to strādāt. Visu cieņu, līdz šai dienai Liepājas dome ir līdzfinansējusi dažādu projektu ietvaros datorapmācības speciālistu. Šis bija pats sākums.
Pastāsti par savu darbu šo gadu laikā.
M. Ceirulis: Ar aktīvu darbošanos mūs sāka aicināt uz ārzemēm, un mēs papētījām, kā tur viss notiek. Piemēram, 2004. gadā aizbraucām uz Norvēģiju un tur ieraudzījām universālo dizainu, visur kontrasti, uz durvīm lieli cipari, durvis kontrastē ar sienām, skaņas signāli luksoforiem un taktilie reljefi. Sākām skatīties un pētīt, sapratām, ka arī mums Latvijā tādus vajag. Tad 2006. gadā mēs sākām mācīties universālā dizaina principus “Apeironā” invalīdu un viņu draugu apvienībā. 2008. gadā kopā ar norvēģiem un tad kopā ar savu kolēģi Andi Dzērvi apbraukājām visu Latviju un vadījām seminārus par universālo dizainu. Seminārus vadījām pašvaldību darbiniekiem, sociālajam dienestam, būvniekiem, amatpersonām, ministrijām, politiķiem, dažādiem citiem profesionāļiem, arī nevalstiskajām organizācijām, lai tās zinātu par ko viņām cīnīties. Darām to vairāk nekā 10 gadus un joprojām jūtam, ka cilvēkiem to ir nepieciešams skaidrot. Esam kopā likuši to labāko un no tā visa esošā esam radījuši kaut ko līdzīgu, bet ar uzlabojumiem. Piemēram, vadlīnijas, kas mums ir uz ielām, pasaulē ir dažādas, bet mēs atradām par labu esam vislabāko modeli un uzlabojām no tā, kas citiem jau bija ieviests.
2009. gadā mēs bijām Strasbūrā un tur bija kādi 400 cilvēki ar invaliditāti pie Parlamenta ēkas, lai piedalītos gājienā “Freedom” jeb “Brīvība”. Visi sauca: “Neko par mums, bez mums”. Dažādi parlamentārieši nāca ārā un sarunājās ar mums, un galvenā doma šim pasākumam bija tāda, ka katrā dalībvalstī jāīsteno ANO Konvencijas “Personu ar invaliditāti tiesībām” viens no punktiem: asistentu nodrošinājums  cilvēkiem ar invaliditāti. Tad mēs arī sākām aizvien vairāk par to runāt Latvijā. Es biju Labklājības ministrijas komisijā, kas izstrādāja MK noteikumus par asistenta pakalpojumu nodrošināšanu cilvēkiem ar invaliditāti, aizstāvēju vairāk neredzīgo intereses, liekot iekšā, kas ir vajadzīgs mums, ka vajadzīga uzticības persona informācijas pieejamības nodrošināšanai, izglītības iestādēs, nevalstiskās organizācijās aktīviem strādājošiem cilvēkiem utt. 
2013. gadā kopā ar lietuviešu partneriem uzrakstījām Latvijas-Lietuvas pārrobežas projektu un saņēmām finansējumu, lai veiktu pētījuma par to, kādi atbalsta instrumenti ir pieejami cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanai. Veidojām arī filmu, un braucām pa visu Kurzemi pie uzņēmējiem un jautājām, kas viņiem ir vajadzīgs, lai viņi ņemtu darbā cilvēkus ar invaliditāti, un izkristalizējās galvenās 3 lietas: 1. darba vides pielāgojums, labiekārtošana, 2. nodokļu atlaides, piemēram, ja uz darba interviju atnāks vesels cilvēks vai cilvēks ar invaliditāti, uzņēmējs izvēlēsies veselo, bet ja man subsidē vai piešķir nodokļu atlaides, tad uzņēmējs vēl padomās, 3. subsidētās darba vietas. Tad mēs šos priekšlikumus aizsūtījām ministrijām. Tika izveidota darba grupa par sociālajiem uzņēmumiem, taču tā nešķita produktīva, bija sajūta, ka ierēdņi kaut ko dara, bet bez izpratnes, ļoti administratīvi. Labklājības ministrijā mēs arī paudām savu pārliecību, izpētīto, reālo dzīvi, kā tam visam vajadzētu notikt. Tagad ir izveidota Sociālo uzņēmumu koncepcija, taču tā noteikti nav tāda, kādu mēs piedāvājām un bijām iedomājušies, bet vismaz tas jautājums ir iekustināts. 
Kā tu vērtē atsaucību pašvaldības/valstiskā līmenī cilvēku ar invaliditāti jautājumu risināšanā?
M. Ceirulis: Ja runājam par Liepājas pašvaldību, tas bija nopietns darbs vairāku gadu garumā, lai pierādītu un parādītu pašvaldības ierēdņiem un pārstāvjiem, ka mēs esam nopietni cilvēki, kas ne tikai bļaustās un saka, ka viss ir slikti, bet, ja redzam problēmu, mēs nākam ar risinājumiem un argumentiem. Mēs vienmēr esam atvērti viņu ieteikumiem, kā arī gatavi salikt galvas kopā, lai īstenotu vislabāko risinājumu. To vairāku gadu garumā darījām. No sākuma attieksmes bija visādas, bija daži tādi nedaudz augstprātīgi, bet nu jau pa šiem gadiem izveidojušās cieņpilnas attiecības kā sadarbības partneriem. Es biju pietiekami pārliecināts par sacīto un gāju uz Domi nevis sevis dēļ, lai pazīmētos, bet cilvēku dēļ. Tagad droši varu teikt: “Liepāja – visu cieņu!” Mums ir koleģiālas attiecības, varu zvanīt daudz un dažādām iestādēm, ierēdņiem pa tiešo, informēt, teikt, man nav jāiet pierakstīties pieņemšanas laikos. Ir novērtēts arī mūsu pienesums, jo galu galā tas ir ieguvums pilsētai. 
Kāda ir situācija citos novados/pašvaldībās?
M. Ceirulis: Tas atkarīgs no tā vai tur vispār ir kāds, kas padara šos jautājumus aktuālus. Ir organizācijas, kuras ir aktīvas un turpina cīnīties par cilvēku ar invaliditāti vajadzībām, tiesībām un interesēm, bet ir dažas organizācijas, kas ir negatīvi kritiskas, un, manuprāt, tas ir pilnīgi nepareizi, jo tā sadarbību nevar veidot. Lai veidotu veiksmīgu sadarbību, jāuztur labas attiecības. Katrā pilsētā noteikti ir citādāk, mums ir labs kontakts ar Liepājas pilsētas domi, Kuldīgas novada pašvaldību, Aizputes novada pašvaldību. Runājam  gan par rehabilitācijas iespējām, gan universālo dizainu, piemēram, Aizputē runājām par vadlīnijām, marķējumiem uz stabiem, ielām, ēkām, arī sociālās rehabilitācijas atbalsta projektiņā Kuldīgā palīdzam ar telpām, sadarbojamies ar Sociālo dienestu, konsultējam par vides pielāgojumiem.
Esam Jelgavā vadījuši seminārus, konsultējuši, tur gan vairāk kontaktu uztur Latvijas Neredzīgo biedrība. Vairākas reizes braucām uz Daugavpili vadīt seminārus, jo viņi vēlējās pavirzīt lietas neredzīgo ciemata izveidei, ne pašā pilsētā tik daudz. Vēlme un atsaucība no deputātu puses bija, taču es neesmu pārliecināts, ka attīstība pilsētā ir bijusi. Bijām aizbraukuši uz semināru Ogrē, kur nebijām iepriekš bijuši, ieraudzījām, ka ietvē iestrādāta vadlīnija, prieks. Rīgā gājis visgrūtāk, esam domē 3 reizes vadījuši seminārus, konsultējuši kā vides pieejamības eksperti dažādos objektos, taču tur daudz kas nav izdarīts līdz galam. Kaut kur parādās marķētie stabi, dažās vietās vadlīnijas, bet tā nav pilnvērtīga sistēma, lai neredzīgs cilvēks varētu patstāvīgi pārvietoties. Dažreiz ir izveidots kontakts un ierēdnis izrāda lielu interesi, bet tad šis cilvēks aiziet no amata un kontakts vairs neatjaunojas. Ļoti daudz šajos jautājumos nostrādā cilvēkfaktors, kādi cilvēki ir abās pusēs.
Kā valstiskā līmenī ir attīstījušās lietas cilvēku ar invaliditāti vajadzību apmierināšanā?
Kā jau minēju, paši esam līdzdarbojušies. 2011.gadā Labklājības ministrijas iepirkumā izstrādājām vadlīnijas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Esam pētījuši likumdošanu, devuši priekšlikumus, lai normatīvos būtu apmierinātas visu cilvēku ar invaliditāti spektra vajadzības. Regulējums ir stabilāks, jo šobrīd likums norāda, kādas lietas ir nepieciešamas. Pietrūkst mazliet uzraugošās funkcijas, kas vērtētu, vai tiešām viss tiek īstenots. Šobrīd aktuāla problēma ir cilvēku ar invaliditāti asistentu pakalpojumu regulējums (piešķiršanas, finansēšanas kārtība), tā ir nepilnīga, birokrātiska, stīva un apgrūtinoša, kuram jau vairākus gadus nevar atrast risinājumu. Esam kopā ar Latvijas Neredzīgo biedrību devuši priekšlikumus, bet tā tas arī nav nonācis līdz galam. Tā bēda ir tā, ka ierēdņi neskatās, lai iegūtu maksimāli kopējo labumu, bet skatās šauri, lai aizstāvētu savas ministrijas intereses, un man tā šķiet fatāla kļūda. Negribu gan teikt tā par visiem, ir motivēti, atsaucīgi ierēdņi, kuri vērsušies pie manis, meklējuši risinājumus kopā ar mani. Problēma ir tā, ka lēmumus dažreiz pieņem tik administratīvi, nepadomājot, ka aiz tā visa stāv cilvēks, kuru tas ietekmēs.
Turpinājums sekos “Gaisma Tumsā” nākamajā numurā…



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.