Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
12.11.2019 Autors: LNB

Jau otro gadu Liepājas Neredzīgo biedrības izdevumā “Gaisma Tumsā” ir lasāma rubrika “Mana biedrība”, kas tiek īstenota projekta Liepājas pilsētas pašvaldības finansētā projekta „Tava iespēja būt iesaistītam, piederīgam un noderīgam” (Nr. 3.19/SOC) ietvaros. Šīs rubrikas mērķis ir atspoguļot, ko katram Liepājas Neredzīgo biedrības biedram nozīmē būt piederīgam biedrībai. Šajā avīzes izdevumā ir intervēta Solveiga Vildmane
Solveiga Liepājā dzīvo tikai 25 gadus. Viņa nāk no Krievijas Ziemeļaustrumiem, Čukotskas apgabala. Atbraucot uz Liepāju viņa vēl redzēja, taču jau 11 gadus retas slimības – radzenes čūlas dēļ – Solveiga ir neredzīga. Tas nebija nekas šausmīgs, bet arī nebija īpaši labs. Kad piedzima viņas dēliņš, viņa vēl gadu redzēja, taču tagad dēlam ir 12 gadu un viņa nezina, kā viņš izskatās, taču tas nekas, ir jādzīvo tālāk. 
Liepājas Neredzīgo biedrībā Solveiga nonāca 10 gadus atpakaļ Igora Langfrīda dēļ. Viņa sieva strādāja veikalā “Maxima” un piedāvāja aiziet uz biedrību, iedeva telefona numuru un tā viss aizsākās. Pašas pirmās nodarbības bija pīšanas nodarbības, uz kurām Solveiga aktīvi iet katru dienu līdz pat šodienai. Viņa, protams, izmēģinājusi arī floristiku, filcēšanu, sportošanu, keramikas nodarbības arī patikušas, taču pīšana šķita visinteresantākā. Viņa veidojusi daudz lielu darbu un, kā viņa saka, neviens nav šķitis sarežģīts. “Sarežģīti ir tikai tad, kad neko nedari. Ja tu kaut ko dari, tad tas uzreiz vairs nav sarežģīti. Neko nedarīt, tas ir talants. Neviens nepiedzimst par mākslinieku, viss ir atkarīgs no darba, cik esi ieguldījis un cik tevī ir ielikuši vecāki, jo bērns šajā pasaulē ienāk kā balta lapa,” stāsta Solveiga. Šobrīd Solveiga arī apgūst klavierspēli pie Daces, lai izkustinātu pirkstus. Nākot uz biedrību, intervējamā neko neesot gaidījusi, taču zināja, ka vēlas ar kaut ko nodarboties un negrib sēdēt mājās. Viņas dēls aug lielāks, viņam ir jāmācās ar šo visu tikt galā, taču Solveiga vēlējās kļūt patstāvīgāka. Braila rakstu viņai nesanāca iemācīties, lai spētu to lasīt, taču iegūts daudz kas cits. Sākumā gājusi pati, pēc tam ar spieķi un tagad Solveigai ir suns-pavadonis. Ja kādreiz viņai bija jāpieturas pie dēla, tagad viņa var staigāt patstāvīgi. Nav vairs tādu baiļu, dēls arī var vairāk nodarboties ar savām interesēm, nav viņu jāvadā. Visi biedrībā Solveigai ir draugi, viņa nav konfliktējošs cilvēks un viņai patīk socializēties ar cilvēkiem.
Tā kā Solveiga šobrīd ir vienīgā biedrībā, kas aktīvi staigā ar suni-pavadoni, vēlējāmies noskaidrot, kāds ir process, lai šādu sunīti dabūtu. 5 gadus atpakaļ viņai piedāvāja iestāties rindā pēc suņa-pavadoņa. Pagāja 2 gadi, par to jau bija aizmirsusi, bet tad man piezvanīja un jautāja, vai vēl vēlos suni. Ap Lieldienām viņai atveda parādīt suni, lai saprastu, kā abām saskan. Sunītim bija jau 3-4 gadi, ar raksturiņu, pēc tam bija jābrauc uz Rīgu, lai 2 nedēļas kopā ar suni un treneri varētu iemācīties strādāt. Pēc tam brauca atpakaļ uz Liepāju, lai apgūtu pāris maršrutus. Bija ļoti labi, ka aizmugurē iet treneris, bet tu ar suni priekšā. Kad treneris aizbrauca, pirmajā dienā Solveigai bijis šoks – kā tagad rīkoties? Nepieciešama liela uzticēšanās sunim. Par savu pieredzi un suņiem Solveiga atklāj: “Ja neproti uzticēties cilvēkiem, tad sunim ne tik nevarēsi uzticēties. Pirmo reizi bija grūti, taču līdz šejienei veiksmīgi atnācu un tā, staigājot un staigājot pieradām viena pie otras. Pirmais sunītis bija Ulla, ar raksturu tāda aktīva, kura ik pa laikam arī uzrēja, visi no viņas te baidījās. Ulla jau tagad ir pensijā, un tagad man jau gadu ir gaišs labradors vārdā Vera. Ullai jau laiks pensijā, viņai problēmas ar kāju. Kad suns aiziet pensijā, tu vari vai nu viņu paturēt vai arī atdot citai ģimenei. Es viņu atstāju sev, jo viņa ir laba un ar viņu ir interesanti. Vera ir mierīgāka, tāda romantiskāka. Viņai vajag ziedus pasmaržot, taču arī viņa ļoti labi pavada. Ja viņa vēlas, lai neviens viņu nepamana, viņai tas mierīgi izdodas, jo viņa ir klusa un mierīga.” Tomēr dažreiz sanāk ķibeles, jo apkārtējie cilvēki nezina, kā pareizi izturēties, redzot suni-pavadoni. Suni nedrīkst glaudīt un barot, nedrīkst suni arī saukt pie sevis, jo tas traucē sunim strādāt, līdz ar to cieš neredzīgais. 
Runājot par to, kā Solveiga pavada savu brīvo laiku, pirmajā vietā ir laika pavadīšana kopā ar dēlu. Viņa mājās nesēž un brīvajā laikā vienmēr kaut kur aiziet kopā ar dēlu. Viņš viņai visu pastāsta, parāda, viņi kopā iet uz izstādēm un cenšas aktīvi pavadīt laiku. Reizi gadā Solveiga dodas uz suņu nometni, jo sunim-pavadonim nepieciešams paaugstināt savu kvalifikāciju, katru gadu jābrauc uz citu pilsētu. Šogad nometne būs Līgatnē, pagājušo gadu bija Smiltenē. Suni tikai pārbauda, rekomendē, ko viņai vajag vai nevajag darīt. Atbrauc no Somijas galvenais treneris un skatās, kā suns strādā, kā strādā jaunā pilsētā, ejot pa ielu. Atzīmē punktus, ko suns izdarījis pareizi, ko nepareizi, lai varētu turpināt apmācības.
Solveigas sapnis ir aizbraukt kaut kur tālāk no Latvijas, piemēram, uz Spāniju, Grieķiju, kur vairāk siltuma. Bērnībā sapņi viņai bijuši pavisam citādāki, gribēja aizceļot uz ziemeļiem, piemēram, Kanādu, Somiju, jo viņai ļoti patīk ziema, kad snieg. Suns-pavadonis arī nav šķērslis ceļošanai, jo lidmašīnā tas iet līdzi salonā. Suns var iet līdzi visur, izņemot virtuvi un operācijas zāli. 
Izrādās pirms redzes zaudēšanas Solveiga ir strādājusi par pavāri, taču tagad viņa gatavo ļoti reti, bet ne jau redzes dēļ. Viņa dzīvo ar mammu un viņa visu uztaisa, kamēr Solveiga visu dienu pavada biedrībā. Mammai 70 gadi, viņa sēž mājās, tādēļ ar kaut ko arī viņai ir jānodarbojas (smejas Solveiga). Brīvdienās Solveiga gatavo kopā ar dēlu, viņam arī tas ļoti patīk. Tad ir laiks eksperimentiem, jo tas kas ienāk prātā, tiek atrasts interneta receptēs un tiek pagatavots. Firmas ēdiena Solveigai gan neesot, jo viņa nebaidās eksperimentēt, vienīgā lieta, ko ir grūti uzcept, ir plānās pankūkas. 
Runājot par biedrību, Solveiga minēja daudz pozitīvu piemēru, taču arī pastāstīja par grūtībām, ar kurām var ikdienā neredzīgi cilvēki saskarties. Ir forši, ka uz biedrību var nākt katru dienu un ir tik daudz dažādas nodarbības no kurām izvēlēties. Visi ir laipni, aicina nākt un darboties. Bet ir cilvēki, kuri baidās vai negrib nākt. Ja cilvēks neredz no bērnības, viņš ir pie tā pieradis, taču, ja cilvēks zaudē redzi ap 40, 50 gadiem, viņam ir smagi pierast. Šiem cilvēkiem ir grūti ar asistentiem, grūti kaut ko paprasīt kādam, lai kaut ko atnes un palīdz, grūti arī pašam apzināties, ka pats vari visu izdarīt. Pat pašai Solveigai dažreiz ir grūti restorānos un kafejnīcās ēst ar nazi un dakšiņu, bet paprasīt karotīti ir neērti. Bieži vien viņa mēģina pasūtīt tādus ēdienus, kur šie instrumenti nebūtu jāizmanto. Tā jau kopumā pašai viss ir labi. Solveiga arī vēlas pateikt biedriem: “Novēlu, lai visi nāk uz biedrību, lai nesēž mājās un neraud, nežēlo sevi. Jādzīvo tālāk. Cilvēkiem jāzina, kā viens otram palīdzēt. Kad, piemēram, esmu stāvējusi pie koncertzāles man ir pienākuši klāt, prasījuši vai nepieciešams palīdzēt pāriet pāri ielai. Saku – nē, tramvaju gaidu un tad ierauga un priecājas par sunīti. Novēlu, lai visi nāk un nāk viens otram pretī. Dzīve ar to nebeidzas, kamēr ir galva uz pleciem, tikmēr var iet un darboties!” 



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.