Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
16.08.2010

(no 2002.gada „Ziemassvētku avīzes”)
Vēsturē pirmās ziņas par Ziemassvētkiem atrodamas jau sākot no 4.gadsimta. To izcelsme meklējama jau pirmskristīgajā kultūrā. 274.gadā imperators Aureliāns Romā ieviesa Neuzvaramās saules svētkus, kurus svinēja 25.decembrī. 4.gadsimtā šajā dienā plaši izplatījās Kristus dzimšanas svētku svinēšana. Ņemot vērā atšķirīgos kalendārus, Austrumu (pareizticīgie un vecticībnieki) un Rietumu (katoļi un protestanti) baznīcās Ziemassvētkus svin atšķirīgos datumos: Rietumos 25.decembrī, Austrumos – 7,janvārī. Katrai ticībai un reliģiskajai konfesijai ir gan kopīgas, gan pašiem savas svētku tradīcijas.
Luterāņu draudzes Ziemassvētkus sāk svinēt jau 24.decembra vakarā, kas tiek saukts par Ziemassvētku vakaru. Tas ir vakara lūgšanu laiks, dievkalpojums bez Svētā Vakarēdiena, jo tad sanāk daudz tādu apmeklētāju, kuri nav draudzes locekļi, bet vēlas līdz ar citiem pārdzīvot Ziemassvētku jausmas baznīcā. Toties 25.decembrī tiek turēti dievkalpojumi pēc iespējas no rītiem un noteikti ar Svēto Vakarēdienu. Dāvanu došana draudzes bērniem galvenokārt notiek 24.decembra vakarā, kas simbolizē to lielo dāvanu, ko Dievs dāvājis cilvēcei – Savu Dēlu.
Romas katoļiem Ziemassvētku laiks ir apceres laiks, kad Dievs iemiesojās Kristū, kas nāca pasaulē glābt cilvēci no ciešanām, no ļaunuma, no maldiem, no nepatiesības. Ziemassvētkos valda cerība, ticība un mīlestība. 24.decembrī, vakarā pirms svētkiem, kristiešu ģimenes pulcējas kopā uz samierināšanās pasākumu. Saskaņā ar leģendu par Kristus dzimšanu Betlēmē kūtiņas salmos, kristiešu mājās uz galda mēdz uzlikt salmus, tad galdu pārklāj ar galdautu, bet uz galda liek oblātas – neraudzētu maizi. Maize ir kā jaunās dzīves simbols, daloties tajā, kristieši dalās pašā dzīvībā, to dala kā mīlestību un piedošanu. Pēc Ziemassvētku maltītes, kas tiek gatavota bez gaļas ēdieniem, jo vēl nav beidzies gavēņa laiks, cilvēki dodas uz dievkalpojumu. To mēdz saukt par Ganiņu misi, un laukos uz to var doties no rīta, nevis vakarā.
Septītās dienas adventistiem ir daudz kopīga ar citiem kristiešiem, viņi pielūdz to pašu Dievu un līdzīgi pamato savu cerību par Kristus otro atnākšanu, augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi. Septītās dienas adventisti kā Dieva iecelto sabatu svin septīto dienu – sestdienu (adventistiem nedēļa sākas ar svētdienu), jo to svinējis arī pats Jēzus Kristus. Būt adventistam – tas ir dzīvesveids, kurā augstu tiek vērtēta visu cilvēku vienlīdzība un apziņas brīvība, adventisti ir atturībnieki un veselīga dzīvesveida piekritēji. Ziemassvētki adventistiem tāpat kā citiem kristiešiem ir laiks, kad sev un citiem atgādināt par Dieva lielo žēlastības dāvanu – Jēzu Kristu, kurš ienāca pasaulē cilvēka veidā. Dievkalpojuma telpas rotā eglīte, zem tās novieto ziedojumus, kurus izlieto trūcīgo ļaužu, bāreņu, nelabvēlīgo ģimeņu bērnu un invalīdu iepriecināšanai. Dievkalpojumi tiek rīkoti ar dziesmām, uzvedumiem un koncertiem. Draudzes rīko labdarības mielastus vientuļiem cilvēkiem.
Līdzīgi citām konfesijām, arī baptisti svin Kristus dzimšanas svētkus. Atsevišķās draudzēs gatavošanās Ziemassvētkiem sākas ar Adventes laiku, kad baznīcā ir vai nu Adventes vainags vai maza eglīte, kurā tiek aizdegtas svecītes. Šajā laikā tiek organizēti tirdziņi, kuros savāktie līdzekļi tiek izmantoti, lai sagatavotu svētku sveicienus bērniem un veciem draudzes locekļiem. Galvenais Ziemassvētku dievkalpojums notiek 24.decembra vakarā, bet arī 25. un 26.decembrī ir dievkalpojumi. Īpaši svētkus svin dažādās draudžu aktivitāšu grupas: svētdienas skolas, jaunieši, koris, māsu pulciņš, ģimenes. Parasti katrs ierodas ar savu groziņu, kopīgi dzied, lūdz Dievu, izsaka novēlējumus Jaunajam gadam, saņem dāvanas. Ziemassvētku laikā īpaši tiek sveikti vecie cilvēki. Ir draudzes, kurās tiek rīkotas veco ļaužu eglītes, vecie draudzes locekļi tiek atvesti uz baznīcu. Tos, kuri nespēj tikt uz baznīcu, apmeklē mājās, un arī viņi saņem dāvanas. Ir draudzes, kurās Ziemassvētku dievkalpojuma noslēgumā baznīcas apmeklētāji aizdedz pie ieejas baznīcā saņemtās sveces, palīdz cits citam tās aizdedzināt, līdz visa baznīca pilna ar sveču gaismu. Līdzīgi svētkus svin arī Vasarssvētku draudzēs.
Pareizticīgie svētkus svin pēc Austrumu kalendāra – 7.janvārī. Pirms Ziemassvētkiem ir 40 dienu ilgs gavēnis, kura laikā cilvēkiem sakārtot attiecības ar Dievu, ar baznīcu un tuviniekiem. Liela daļa ticīgo šajā laikā norobežojas no laicīgās pasaules – neskatās televīziju, nelasa laikrakstus, neapmeklē publiskus pasākumus. Ziemassvētki tiek svinēti ģimenes lokā. Pareizticīgie ir konservatīva konfesija, tādēļ baznīcā neienāk jaunas tradīcijas no laicīgajiem Ziemassvētkiem.
Vecticībnieki tāpat kā pareizticīgie, Ziemassvētkus svin 7.janvārī. Pirms svētkiem māju īpaši neizrotā, eglīti nepušķo. Ticīgie poš māju, mazgā aizkarus un sedziņas, tīra un spodrina ikonas mājās un baznīcā. Vakarā uz dievkalpojumu vecticībnieki ieradušies svētku drēbēs. Sievietes apsējušas bagātīgi izšūtus, bārkstīm rotātus, gaišus lakatus, uzvilkušas grezni izšūtas blūzes un sarafānus, vīrieši arī tērpušies izšūtos kreklos un apjozuši jostas. Pēc dievkalpojuma, kurš beidzas jau pēc pusnakts, mājās visus gaida svētku mielasts, kurš pēc ilgā gavēņa ir bagātīgs. Galdā obligāti jābūt aukstajai gaļai, mājās gatavotām desām un pīrāgiem ar dažādu pildījumu.
Ebreju kalendārs atšķiras no parastā kalendāra ar to, ka gadus sāk skaitīt no pasaules radīšanas, un Jaunais gads sākas septembrī vai oktobrī. Ebreji nesvin Ziemassvētkus, bet Jaunā gada Roš-Ašana diena ir visas Radības Tiesas diena, kad katram cilvēkam jāsniedz atskaite par pagājušo gadu. Šajā laikā Visaugstākais atver savas grāmatas un ieraksta tajās, „kurš mirs, kurš dzīvos, kurš aizies savā laikā un kurš pirms laika”.
Jau mēnesi pirms Jaunā gada ebreji ar lūgšanām gatavojas šai dienai, cerot, ka spriedums būs labvēlīgs. Kaut gan tuvojas Tiesas diena, cilvēki neizjūt bailes, bet ar priecīgu prātu gatavojas svētkiem – jāgatavo īpašas maltītes, draugiem un radiem jānosūta krāsainas apsveikuma kartītes ar laba vēlējumiem. Roš-Ašana laikā pieņemts uzvilkt jaunas drānas. Pirms došanās uz sinagogu mājas saimniece aizdedz sveces, bez parastajām vēl arī sveces dvēselei – mirušo radinieku piemiņai. Roš-Ašana dienas rītā un vakarā visa ģimene pulcējas pie galda. Vakara mielastā pieņemts ēst saldu, bet neēst neko rūgtu vai sāļu. Apmērcējot apaļās pītās baltmaizes šķēlīti medū, ebreji cer, ka jaunais gads būs patīkams un salds kā medus. Ēdot medū mērcēta salda ābola šķēlīti, ebreji lūdz Dievu dot labu un saldu gadu. Vīģes ēd, lai izzustu visi skauģi un ienaidnieki, lai beigtos visas rūgtās dienas. Ēdot sēklām bagāto granātābolu, tiek lūgts, lai Dievs vairo viņu labo darbu skaitu kā sēkliņas granātābolā. Galdā jābūt zivs vai jēra galvai, un jālūdz , „...lai mēs būtu galva, nevis aste.” Zivis ir auglības un labvēlības simbols, tādēļ tās jāēd, „...lai mūsu būtu tikpat daudz, cik zivju”. Svētkus svinot jāatceras arī par tiem, kuriem nav paveicies. Mielastā jādalās ar izsalkušajiem, bagātībā – ar nabagajiem.
Latviešu gadskārtā svētku mielastu ievadīja Dieva daudzināšana, Dieva svētības izlūgšanās. Ziemassvētku galdu noteikti apklāja ar baltu galdautu, galdā tika likti dažādi ēdieni, galvenie bija cūkas šņukurs, cūkas pusgalva, pupas, zirņi, pīrāgi, nemaltas labības ēdieni – zīdenis, ķūkis, kaņepju rauši. Ēda deviņas reizes un uz galda bija jābūt vismaz deviņiem ēdieniem.



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.