Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
10.12.2020 Autors: LNB

Dvēseles Veldzes dārza jaunais palīgs un draugs

Interviju vada Aigars Bušs    
Labdien! Kā tevi sauc, kā tu nokļuvi pie mums? Pastāsti, lūdzu!
– Labdien! Esmu Gunta.
– Nokļuvu šeit, jo pagājušā gada decembrī aizgāju no darba dēļ arod saslimšanas. Man ir problēmas ar muguru, ar rokām. Viena roka ir operēta, vēl plecs jāoperē, ar muguru ir problēmas. Tur man dakteris Mertens palīdz, taisa blokādes un tā tālāk. Tāpēc, tagad es esmu atsēdināta, tā kā lai ārstētos, lai labotu tās ielaistās saslimšanas. Tā kā es biju bezdarbnieku uzskaitē, man no Nodarbinātības dienesta tika piedāvāta šī vakance. Šeit esmu jau no jūnija, šinī kolektīvā.
– No šī gada jūnija?
– Jā.
– Tātad, ir pagājuši pāris mēneši.
– Nu, pusgads.
– Pastāsti, tieši kur tu strādā un ar ko tieši tu nodarbojies? 
– Šeit es sākumā vairāk gāju dārzā.
– Tu strādā Ziemupē?
– Ziemupē, jā - Dvēseles Veldzes dārzā. Sākumā bija pāris mēneši tieši dārzā: ravēt, ar ziediem, stādīt, laistīt, kopt, turēt kārtībā arī Veldzes dārzu, praktiski turēt dārzu kārtībā, palīdzēt Diānai. Un tad arī sāku piepalīdzēt šeit pie mājas uzkopšanas. Tagad es esmu kopā ar Jeļenu šeit pie mājas uzkopšanas, atbildīga par to, lai būtu tīrība, lai būtu veļa tīra, lai būtu māja tīra, lai būtu patīkami. Lai tiem, kas nāk un īrē istabiņas, viss būtu kārtībā un tīrs.
– Vai tu esi bijusi arī ciemos pie mums tieši Liepājā Neredzīgo biedrībā?
– Es esmu bijusi pasākumos. Kad bija pasākums, tad es biju, jā.
– Un tagad pastāsti, lūdzu, tu esi Gunta, bet man ir nelabas aizdomas, ka tev ir arī uzvārds.
– Zitmane.
– Aha, Gunta Zitmane. Pastāsti, lūdzu, kāda ir tava iepriekšēja darba pieredze, kur tu esi strādājusi?
– Es strādāju ļoti ilgi, 25 gadus Pāvilostā, sāku slimnīcā, tad tur tāda bija, un 90. gados, kad bija reorganizācija, mazajām slimnīcām līdzekļi vairs netika piešķiti, mēs pārprofilējāmies par sociālās aprūpes iestādi, esam ilgstošas rehabilitācijas un aprūpes centrs. Un tāpat arī paralēli 10 gadus strādāju Reģionālajā slimnīcā, tieši traumpunktā.
– Saki, uzreiz izriet tāds loģisks jautājums: vai tev ir medicīniskā izglītība?
– Jā, Rīgas Sarkanā Krusta medicīnas koledža.
– Un tu bija medmāsa, vai kas, sanitārs vai ārsts?
– Nē, māsas palīgs.
– Un saki, lūdzu, no kuras puses tu pati nāc?
– Es esmu dzimusi Salienā.
– Kur tad tas ir?
– Mans tēvs bija mežsargs. Tāpēc es līdz 3 gadu vecumam dzīvoju Salienā. Tas ir no Pāvilostas uz Aizputi braucot, pusceļā. Un tad 3 gadu vecumā mēs pārcēlāmies uz Pāvilostu, uz māju, ko mani vecāki uzbūvēja saviem spēkiem. Paldies viņiem par to. Jo tur mēs joprojām vēl braucam vasarās. Man ir trīs meitas. Viena dzīvo un strādā Anglijā, viņa ir onkologs. Un divas meitas dzīvo šeit Liepājā, blakus var teikt. Un kopā ar divām meitām mēs braucam joprojām uz Pāvilostu uz vecāku māju, tur arī ir dārzs, kur audzējam puķes.
– Apkopjat savu mazo saimniecību, jā?
– Jā, jā.
– Vai tev ir arī kaut kāda dārznieka izglītība?
– Nē, tas man ir kā hobijs. Jaunībā es nesapratu, nu ko mamma var visu laiku pa to zemi tur rakņāties, kā viņai tas tā patīk. Bet tagad man tas pašai patīk. Man tas ir reizēm pat vajadzīgs, jo tas nomierina, strādājot zemes darbus. Varbūt tāpēc, ka tur ir vairāk laika domāt, jo ir grūti visu laiku esot kontaktā ar cilvēkiem, viņu problēmām, arī attieksme bieži vien ir visāda… Tā ir bijis, ka pacients iedrāžas un viņam liekas, ka viņam ir tā taisnība, viņš ir tas pirmais, tas galvenais. Bet mums ir visi vienādi. Un tad sakrājoties dienas garumā, ir tā, ka gribas kaut kur atslēgties no visa, no tās burzmas, no tās kņadas. Vairāk pabūt ar sevi domās. Tas ir tas, kas strādājot pa zemi, ar augiem, ar puķēm, tā ir ļoti laba relaksācija. Un tagad es saprotu, kā tas ir, kad patīk darboties pa zemi.
– Īsāk sākot, būt tuvāk dabai.
– Būt tuvāk dabai, jā. Un tad atkal it kā atjaunojies un tad atkal tu vari iet ar jauniem spēkiem pie cilvēkiem, ar viņiem runāties, uzklausīt un varbūt nomierināt reizēm.
– Jā, es saprotu, es zinu, man ir tieši tāpat, es arī esmu lauku cilvēks, es to zinu… Tas viss nomierina un palīdz.
– Jā, mani tas nomierina un palīdz.
- Tagad man ir jautājums: vai tev ir brāļi vai māsas?
– Man ir viens brālis tikai. Man trīs brāļi miruši maziņi…
– Tad bijāt liela ģimene?
– Jā, bijām liela ģimene…
– Nu, dzīve ir skarba.
– Dzīve ir skarba, jā. Man arī tēti nošāva, kad man bija 9 gadi. Medībās.
– Re, kā…
– Un tad mamma cīnījās viena, lai mūs ar brāli izaudzinātu, izskolotu.
– Un kur tavs brālis dzīvo? Kaut kur tepat?
– Brālis arī dzīvo Pāvilostā. Dzīvo un strādā arī. Arī viņš, var teikt, vecāku mājā iegriežas ļoti bieži, jo man tur ir kaķītis. Tad vai nu kaimiņiene ieiet ieber viņam barību, vai brālis piebrauc, braucot uz darbu garām. Tā kā vecāku mājā vairāk vai mazāk, bet mēs abi divi esam, iegriežamies.
(turpinājums sekos) 



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.