Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
18.08.2010

Sarunājās Aigars Bušs

Velga Nemane, klūdziņu pīšanas apmācības meistare:
-Bērnībā man Ziemassvētki saistījās ar eglīti un Ziemassvētku vecīti. Kad sāku iet skolā, tad gan Ziemassvētki saistījās ar tādu kā noslēpumu, aizliegumu. Bet mamma vienalga centās sacept pīrādziņus, izvārīt galertu, cūkas šņukuru un cūku pupas. Šie ēdieni galdā bija katru gadu. Arī eglīte bija, bet kad dedzinājām svecītes, tad logus sedzām ciet. Tajos laikos jau nedomāja par Ziemassvētku nozīmi. Tika pieminēti eņģelīši.
Nāca Ziemassvētku vecītis. Kad biju maziņa, tad lielākā laime bija, kad uzdāvināja leļļu ratus. Zilā krāsā ar rozā pūpoliņiem virsū. Atceros, kad mācījos vidusskolā, krustmāte ratiņus uzdāvināja jaunākajām māsīcām – kā man sāpēja sirds, domāju, kā tā var – manu mīļāko dāvanu atdāvināt!
Atceros arī kuriozu. Lika man skaitīt dzejolīti. Skaitu: „Mani mīļie radiņi, man ir pieci gadiņi..” Jutos jau kā liels cilvēks, kurš beidzot iemācījies pateikt „kāja” nevis „tāja”. Un tad ieraudzīju, ka vecītim kājās ir krusttēva zābaki! Un Ziemassvētki beidzās, jo vecītis bija uzvilcis krusttēva zābakus! Teicu, man tādu vecīti nevajag!
Tagad ir skaidrs, ka svētki saistīti ar Kristus dzimšanu, ar ziemas saulgriežiem dabā. Šajos laikos jostas savilkšana ta savilkšana, bet tā kā dzīvoju viena, svinības mājās netaisu, cik nu draudzē un cik darba vietā.
-Bet kad Tu pirmoreiz saprati, ka Ziemassvētki ir Kristus dzimšanas diena?
-Taisnību sakot, tikai brīvvalsts laikā. Pirms tam Ziemassvētki bija tikai vārds. Interesanti, ka jau tad diezgan ilgi vedu savu vecomammu, mammu uz luterāņu baznīcu, bet vai nu man nav atmiņa, taču uzsvars uz Kristus dzimšanu netika likts. Nekāds uzsvars uz ticības lietām likts nebija, samācīja man visādus muļķīgus pantiņus kad biju mazāka. Kad biju lielāka, gāju baznīcā, bet tur runāja mēlēs vai latīņu valodā, un es neko nesapratu. Svinīgo noskaņu radīja vienīgi mūzika. Kad gāju uz baznīcu, arī toreiz sajūta bija bijīga. Visu mūžu pret Dieva vārdu man ir bijība bijusi.
Tagad arī pieminot Jēzus vārdu manī ir bijība, jo šis Vārds ir augstāks par mums, labāks par mums.
Cilvēkiem novēlu vairāk lasīt garīgo literatūru. Tā kā mums biedrībā ir mācītājs, nāciet un jautājiet. Nevienam cilvēkam nav par grēku interesēties par ticību, grēks tad, ja to nemēģina, ja to palaiž garām.

Kārlis Zaķis, biedrības biedrs:
-Ziemassvētki ir Kristus piedzimšanas svētki. Atmiņā ir bērnība. Arī tad svinējām šos svētkus, bija maza eglīte vai zars. Akcentu gan lika uz Jauno gadu, bet arī Ziemassvētkus pieminējām. Tēva mamma bija ticīga, viņa gāja uz baznīcu, mani ņēma līdzi. Kad vecāmamma nomira, tad arī svētku svinēšana it kā izbeidzās. Tad Jauno gadu svinējām.
Ziemassvētki ir kristīgi svētki, tā nav tikai saulgriežu mija. Pestītājs ir dzimis par mums šajā dienā. Man palikuši spilgtā atmiņā vieni Ziemassvētki. Gājām ciemos pie mana tēva brālēna, un tad bija dāvanas. Man varēja būt kādi gadi 8. Uzdāvināja man koka ēzelīti uz ritentiņiem. Tēva brālēns bija grāmatvedis, bet vēlāk viņš kļuva par mācītāju, bija Piltenes prāvests.
Tā kā mūsu ģimene bija diezgan liela, tāpēc uz galda nekas īpašs nebija – zirņi, pupas, sautēti kāposti un, protams, speķa rauši. Atceros, tad vēl bija kārtīgas ziemas, ar sniegu, ar visiem ziemas priekiem – slēpes, ragavas. Bērniem bija priecīgāka sajūta gaidot svētkus.
Novēlējums biedriem man ir viens. Lai cilvēki Ziemassvētkus neuztver kā tādu izpriecu, lai nav akcents uz iepirkšanos, uz dāvanām. Bet lai katra namā, katra sirdī ienāktu Jēzus, lai cilvēki saprastu, lai viņi ticētu uz pestīšanu. Jo mēs dzīvojam pēdīgos laikos, mēs esam ļoti tuvu, mēs esam jau Atklāsmes grāmatā. Lai cilvēkiem nāktu tā atklāsme, ka ir jāmeklē Jēzus, ka viņš klauvē pie katra durvīm. Tikai mums jāatceras, ka rokturis ir iekšpusē. Mums jāatver durvis, un tad Viņš var ienākt.

Igors Langfrīds, sociālais rehabilitētājs:
-Ziemassvētki man ir lieli un nozīmīgi svētki, jo šajā laikā kristīgie cilvēki svin Jēzus Kristus dzimšanas dienu.
Bērnībā domāju, ka Ziemassvētkos nāk Salatētis, dala dāvanas. Domāju, kāpēc viņš nāk katru gadu, vai tad tik ilgi viņš dzīvo! Ar gadiem, paliekot vecākam un gudrākam, satiku kristīgas kustības pārstāvjus, dzirdēju par Jēzu Kristu, par Dievu. Es uzzināju, kas ir draudze. Un sapratu, ka Ziemassvētki ir Jēzus Kristus dzimšanas svētki. Pats Dievs nonāca zemē, lai kļūtu par cilvēku, lai dzīvotu kā cilvēks, lai nomirtu par cilvēku grēkiem un augšāmceltos. Vecāku dāvanas bērniem simbolizē to lielo dāvanu, ko Dievs uzdāvināja visai pasaulei – savu vienpiedzimušo dēlu. Jo tā Dievs pasauli mīlējis, ka atdevis savu jaunpiedzimušo dēlu, lai katrs, kas tic, tiktu glābts.
-Tu kādu laiku dzīvoji Ukrainā, kādas tur bija svētku tradīcijas.
-Tur bija pagānu tradīcijas. Tika klāts galds ar divpadsmit ēdieniem, kas it kā simbolizēja divpadsmit mēnešus, divpadsmit Kristus Mācekļus.
Parasti gatavoja kuķu. Vārīja putru no plūmēm, graudiem, riekstiem, medus, cukura un valriekstiem. Tam bija obligāti jābūt galdā.
Padomāsim, kā lai dzīvo turpmāk? Lai Ziemassvētki nebūtu mums tādi parasti svētki, bet lai mēs atcerētos, ko Dievs devis pasaulei. Lai katra sirdī dzīvotu Jēzus Kristus. Bet biedrībai novēlu, lai to ko mēs darām, darām Dievam par godu.

Zoja Smirnova, biedrības biedre:
 -Teikšu godīgi, man Ziemassvētki nenozīmē gandrīz neko. Krieviem Ziemassvētki ir pēc Jaunā gada, un kā jau padomju cilvēki, mēs nebijām pat mācīti šos svētkus svinēt. Ziemassvētkus sāku svinēt šeit, biedrībā. Šeit ir garīgie Ziemassvētki. Tagad es tos uztveru kā reliģiskus svētkus. Visas manas bērnības atmiņas ir saistītas ar Jauno gadu, Salaveci un dāvaniņām. Jaunais gads nav politizēti svētki, bet laiks, kad cilvēki viens otram meklē dāvaniņas.
Atceros, pirms dažiem gadiem, pirms aizbraukšanas uz Ameriku, bija atbraukusi mana meita no Rīgas, radi no Sanktpēterburgas, bija pilna māja jauniešu, un mums bija ļoti jautri svētki. Svētkos galdā vienmēr lika rasolu, pīrādziņus, karpas želejā ar mārrutkiem, mandarīnus, pati taisīju Napoleona torti, maniem bērniem garšoja.
Kad bērni bija mazi, meklēju visskaistāko egli, tagad vairs ne. Kad ar viņiem runājam, viņi atceras kā meklējām visskaistākās mantiņas egles greznošanai. Mēs rīkojām loteriju – uz aukliņas sakarinājām mazas mantiņas – mandarīnus, konfektes, aizsēja acis, tad bija jāsameklē un jānogriež. Maniem bērniem tas bija vislielākais prieks.
Vēl atceros, dēlam bija kādi pieci, seši gadi, Salavecis bija atnesis dāvaniņas un salicis zem eglītes. Puikam nekad nesanāca noķert to brīdi, kad tas vecītis nāk, viņš teica: „Šonakt es negulēšu!” Un vienu gadu viņš tiešām, sēž pie galda un prom neiet. Vīrs izdomāja iet ar bērniem laukā raķetes laist, es pa to laiku noliku zem egles dāvanas. Dēls atskrien atpakaļ: „Ak, atkal neredzēju!”
Dāvanas jau daudz neko nedod cilvēkam, es tām nekad neesmu lielu uzmanību pievērsusi. Lielāka nozīme ir cilvēku attiecībām, sirsnībai. Biedriem novēlu būt laimīgiem, veseliem, mīlēt vienam otru un skatīties uz mūsu dzīvi bez dusmām. Vairāk ar mīlestību, piedošanu un netramdīt vienam otru. Piedot tuvākajiem, galvenais, ka viņi mums ir.

Visvaldis Gansons, biedrības biedrs:
    -Manas bērnības atmiņas ir saistītas ar Ziemassvētkiem. Lai gan tie vēl bija padomju laiki, un šie svētki it kā bija aizliegti, tos svinēja. Kad jau biju paaudzies, abi ar brāli gājām pēc eglītes. Netika jau uzsvērts, ka tā ir Jēzus dzimšanas diena, bet tāda svētuma sajūta bija. Svēta diena. Vecāmāte bija ticīga, kaut gan bieži baznīcā negāja.
Dāvanas gan neatceros, bet no mājiniekiem kāds par vecīti pārģērbās, parasti jau tā bija vecāmamma. Viņa mūs, mazos puikas, mēģināja apmānīt. No sākuma bijām mēs ar brāli, pēc deviņiem gadiem jaunākais brālis piedzima. Mammas māsa bija tikai 5 gadus vecāka par mani. Tā kā bērni bijām daudz.
Galdu klāja, svētku pīrāgi un zirņi ar speķi bija. Gaidīti jau šie svētki tika. Kāpēc? Grūti izskaidrot, tajā laikā mājās valdīja tāda labestība, miers.
Ziemassvētkos pēc eglītes bridām pa dziļu sniegu. Jau vasarās, skraidīdami pa mežu, nolūkojām pēc kuras nāksim ziemā. Jo pa Ziemassvētkiem brīžiem bija tādas kupenas, ka nezinot nevarēja to smukāko atrast.
Novēlu cilvēkiem vairāk labestību, mīlestību, nevajag zūdīties un meklēt vainas. Klusībā labāk pārdomāt visu sevī.

Rita Alksne, biedrības biedre:
-Ziemassvētki man saistās ar to, ka tūliņ pēc tiem būs gadu mija. Bērnībā Ziemassvētku vakarā dedzinājām eglīti, un lai tā līdz Jaunam gadam nenobirtu, to iznesa virtuvē, kur bija auksts. Ziemassvētku vecītis nenāca, bet mamma, cik nu bija iespējams, kaut ko bērniem nopirka – kādas nelielas dāvaniņas, kādu grāmatu. Ziemassvētki bija un eglīti dedzināja, īpaši jau neskaidroja. Atceros, bija arī sniegs tajos gados.
Dzejolīti man uz svētkiem iemācīja, bet vienu gadu atceros, neviens neteica, ka tas brīdis ir klāt, bet es nojautu un sāku skaitīt dzejolīti. Kaut kādu noderīgu nieku jau iedāvināja – saldumu paciņu vai ko. Bet nu man tas ir palicis atmiņā, kā es sāku to dzejolīti skaitīt.
Skolas laikā Ziemassvētku vakarā jau mājās vairs nebiju. Kad paaugos lielāka, tad tikai sāku braukt pa brīvdienām mājās. Pirmos četrus gadus dzīvoju skolā no rudens līdz vasaras brīvlaikam. Skolā pasākums bija starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Laikam 28.datumā, pirms liecību izdošanas.
Pēc skolas svētkus gan atzīmēju, bet tā bija tāda kopā sanākšana, kad bija laiks. Tagad, kad esmu viena pati, arī kādu pākšaugu uzvāru, ja ir tad ir kāds egles zars, bet svecītes gan viena pati nededzinu. Tas ir bīstami.
Kāds novēlējums? Lai ir miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! Lai ir pārticība, lai var galus kopā savilkt.

Zaiga Kunģele, biedrības biedre:
Bērnībā Ziemassvētkos bija eglīte, vecāmamma cepa pīrāgus. Un bērnam jau vissatraucošākais bija gaidīt to, kas zem eglītes nolikts. Vecāmamma gāja baznīcā.
Šis ir pārdomu laiks, piedošanas un gaidīšanas laiks. Bija laiks, kad svētki nebija tādi kā agrāk. Tagad ar lielu nepacietību gaidu Ziemassvētkus, jo tie man saistās ar lielu gaišuma sajūtu. Bērnībā bija dāvanas, katram bija dāvanas!
Ziemassvētki ir ģimenes svētki. Vecgada vakarā sanāk kopā plašāks ļaužu pulks. Spilgtākās atmiņas saistās ar to, ka kopā ar veco tēvu un vecmammu gājām uz baznīcu. Svētkos baznīca bija pārpildīta, pat iekšā nevarēja tikt. Tur bija eglītes un svecītes. Tas laiks man saistās ar lielu gaišuma sajūtu, ar prieku. Un neraugoties uz to, ka Vecgada vakarā bija dāvanas, arī Ziemassvētkos tās bija. Un vēl siltie pīrādziņi, plātsmaizīte. Vecgada vakarā noteikti novārīja zirņus, ar speķīti. Skābi kāposti bija, cūkas šņukurs.
Tad cilvēki nebija tik bagāti, priecājos par filca zābaciņiem vai mammas noadītu jaciņu, cepurīti, cimdiņiem. Ziemassvētku vecītis bija mana māsa. Bet to jau tu bērnībā nezināji? Bija jocīgi, ka visi sēžam pie galda un māsa nav. Man stāstīja, ka viņa esot kaut kur aizkavējusies. Tad kāds klauvēja pie loga. Kad paaugos tad jau visu sapratu. Dzejolīši bija jāskaita obligāti, dāvaniņu savādāk nedabūja. Pie eglītes bija jāstāv un jāskaita Ziemassvētku pantiņš. Viss bija svinīgs, svēts.
Arī tagad ļoti gaidu Ziemassvētkus. Ja vien man būtu sakārtotas attiecības ar dēlu, tie būtu jauki un silti Ziemassvētki, bet...
Vairāk sirsnības, gaišuma, labestīguma, ne jau naudā ir vara un labums, galvenais, lai būtu veselība cilvēkiem un savstarpēja sapratne. Lai nav tā, ka ja man ir labi, tad kāda daļa gar citiem.

Gunita Pirtniece, LNB Kuldīgas nodaļas vadītāja:
- Ziemassvētki ir klusu pārdomu laiks par to kas bijis. Bērnībā mēs Ziemassvētkus svinēt nevarējām, jo tēvs bija partijas biedrs. Jauno gadu svinējām. Eglīte bija un dāvanas. Kad biju mazāka, bija arī Salavecis. Visspilgtāk atmiņā iespiedies tas brīdis, kad atklāju, ka Salavecis nemaz nav īsts, bet tā ir mana krustmāte. Tad vairs Salavecim neticēju. Kamēr negāju skolā, dāvanā saņēmu rotaļlietas, pēc tam jau kaut ko no skolas lietām. Vienmēr bija svētku galds un katru gadu uz tā bija cūkas šņukurs.
Tagad Ziemassvētkus svinu tāpat kā agrāk Jauno gadu, ģimenes lokā. Jaunā gadā tad ejam ciemos. Kopīgi cepam piparkūkas. Nāk arī Ziemassvētku vecītis.
Novēlu visiem ticību, cerību un mīlestību, Dieva žēlastību.

Ilze Kārkliņa, LNB bibliotekāre:
Ziemassvētki ir tāds gaišs, priecīgs brīdis tai ziemas melnumā. Arī padomju laikos svinējām Ziemassvētkus, kā saulgriežu svētkus, bet ne kā reliģiskus svētkus. Ar eglīti, svecītēm, dāvanām. Svētku galds ar septiņiem ēdieniem bija – speķa rauši, štovis.
Svinēja jau arī Jauno gadu, bet tie galvenie bija Ziemassvētki. Jaunais gads bija publiski svētki, bet Ziemassvētki – mājās. Radi sabrauca, bērni. Manā ģimenē nekādi pārspīlējumi ar dāvanām nav bijuši. Bērni gatavoja dāvanas vecākiem, mēs ar brāli zīmējām. Salavecis jau arī bērnībā atnāca, tādā strīpainā ķitelē – kamēr ticēja, tikmēr nāca. Dāvanas vai nu atnesa patiešām Sala vecis, bet parasti kāds piezvanīja pie durvīm, tad bija atstāts maiss. Visi pa koridoru skrien pakaļ, bet nekā – prom bija. Pantiņi arī bija jāskaita, ar brāli gatavojāmies jau mēnesi iepriekš, mums bija vesela uzstāšanās.
Tagad ir otrādi, tagad ir pašiem bērni, tagad pašiem viss jāizdomā. Ir mums dažādas spēles, bērni uzstājas, vienu gadu bija arī vecītis – tāds pārģērbts, mazs vīriņš. Bērni neatpazina. Tas viņiem skaitās kā vienīgais īstais Salavecis, bērnudārza Salaveči visi ir atšifrēti, bet šis nu ir palicis kā tāds pareizais sūtnis. Bērni jau tic visādiem brīnumiem, arī rūķiem.
Vecītis dāvanas nes visiem, vai arī sagatavojam visiem loteriju, cenšamies, lai ir mīļi, lai nav vesela kaudze ar dāvanām.
Man patīk kā mēs svinam ģimenē, sanāk draugi un radi. Kuriozs? Jā bērnībā es no rīta atradu vannas istabā to strīpaino vecīša halātu un degunu ar ūsām, man bija šoks – viņš taču ir izkusis! Redz kā neuzmanījās!
Kāda bijusi mīļākā dāvana? Nu tas ko bērns pats uztaisījis, nekas mīļāks jau nav.
Novēlu visu to labāko, lai ir labs prāts, saticība, un veselība!



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.